Kādu dienu Jersikas apkārtnes mežos es ieraudzīju jaunus baļķu krāvumus. Mežinieki bija labi pastrādājuši. Nozāģēts kārtējais meža nogabals. Protams, ka man kā biologam gribētos, lai skaistie meži ar staltajām priedēm un apsēm mūs priecētu pēc iespējas ilgāk, taču es saprotu arī mežiniekus, kuri dara savu darbu. Ja no bioloģiskās daudzveidības viedokļa jo vecāks koks, jo labāk, tad no tautsaimniecības skatupunkta - visam savs vecums. Uz baļķu krāvumiem no apkārtējā meža parasti salido daudz dažādas ar koksni saistītas sugas. Vabolēm tā ir paradīze! Ilgtspējīgi skatoties nākotnē, tās ir dzīres mēra laikā. Bez lielajiem kokiem mežā saruks arī vaboļu populācijas, iespējams, pat kāda izzudīs. Taču atgriezīsimies pie vaboļu dzīrēm uz baļķu krāvumiem. Tur salido arī daudzas retas sugas, kuras ikdienā dzīvo koku vainagos un pētniekiem ir grūti noķeramas. Tāpēc, sakot "reta suga", vienmēr jāpiedomā - vai tā patiesi ir reta, saistīta ar specifiskām dzīvotnēm, reti sastopamiem barības augiem, vai arī to mēs, vaboļpētnieki, nemākam regulāri noķert.
Protams, es uzreiz devos pie baļķu krāvuma, lai uzmanīgi aplūkotu, kādas sugas ir atlidojušas šoreiz. Bija virkne jebkurā mežā sastopamu koksngraužu, pāris Chrysobothris ģints krāšņvaboles, asmalis, vēl šis tas. Jāsaka, ka šoreiz nekā interesanta. Pēkšņi uz nozāģētā apses stumbra es ieraudzīju nelielu, zaļganpelēku, slaidu koksngrauzi. Izskatījās pēc Stenostola. Mūsu pusē šīs ģints vaboles ir ļoti retas. Pats agrāk pāris reizes biju tās ķēris Slīterē un Moricsalā, bet jauktā mežā Jersikas pusē šo sugu redzēju pirmo reizi! Entomoloģiskā tīkliņa man nebija, tāpēc nolēmu pielavīties pēc iespējas tuvāk un vaboli ķert ar roku. Pacēlis plaukstu uz augšu, sāku to tuvināt retumam. Pēkšņi vabole pacēla segspārnus un aizlidoja, atstādama mani ar skābu sejas izteiksmi. Vienīgais, ko paspēju, bija pamanīt, ka vabole aiz ceļa nolaidās ceļmalas zālē. Tāpēc uzreiz metos uz turieni aplūkot zāli. Neticēsiet! Nedaudz dziļāk zālē ieraudzīju pazudušo vaboli, no zemes rāpojam uz augšu pa timotiņa stumbru. Apdomājis, kā labāk vaboli satvert, atkal tuvināju roku. Pēkšņi kaut kāda zibenīga kustība un vaboles uz zāles stiebra vairāk nebija! Kas notika? Vai tiešām atkal nesanāca noķert? Jā! Rūpīgāk ieskatījies zālē, ieraudzīju lielu, labi nobarojušos krupi, kurš, pamanījis kustīgo vaboli, to vienkārši apēda! Diemžēl retā suga jau bija krupja vēderā, bet zinātnei tās atradne Jersikā palika nepiefiksēta, jo simtprocentīgi droši es nevarēju apgalvot, kuru sugu es redzēju. Par laimi, apmēram pēc gada es šo sugu tomēr konstatēju Jersikā.
Parastais krupis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru