1988. gads. Armēnijas otra lielākā pilsēta Gjumri toreiz saucās Ļeņinakana. Mēs ciemojāmies pie mana drauga un studiju biedra Bagrata vecākiem viņu dzīvoklī daudzstāvu mājā vienā no pilsētas jaunajiem mikrorajoniem. Kā jau Aizkaukāzā pierasts, cilvēki ir ļoti viesmīlīgi. Arī Bagrata vecāki izcēlās ar savu uzmanību pret mums. Galdā tika klāti dažādi nacionālie ēdieni, ļoti daudz zaļumu un augļu. Toreiz man bija pārsteigums, ka no zaļumiem netaisīja salātus, bet veselām buntītēm tos koda klāt pie gaļas un citiem ēdieniem. Mikrorajona apkārtnē bija daudz dabas teritoriju, kuras padomju cilvēki vēl nebija paspējuši pārveidot par parkiem vai izmantot jaunu māju būvniecībai. Protams, mani kā biologu tas priecēja, un es ātri palūdzu atļauju iziet un tur nedaudz pamedīt vaboles.
Par laimi, pļava bija diezgan akmeņaina, jo zem akmeņiem mīt visdažādākās skrejvaboles. Kaut ko tādu neieraudzīsi bieži! Ik pa laikam gadījās iztraucēt dažas bombardiervaboles, kuras aizsardzības nolūkos manā virzienā raidīja izšļāktos aizsargšķidruma pilienus, kas, reaģējot ar gaisu, sprāga ar nelielu troksnīti. No tā arī radies šo skrejvaboļu latviskais nosaukums. Zem viena no akmeņiem ieraudzīju palielu, melnu zirnekli ar sarkaniem plankumiem. Karakurts. Ļoti indīgs. Vēl zem dažiem - pa skorpionam. Tas man lika būt piesardzīgākam. Dīvaini, bet zem akmeņiem atradu arī divas rožvaboles, vairākus sprakšķus, kas tur bija salīduši slēpties no nakts dzestruma.
Ieraudzījis vienu paprāvu, plakanu laukakmeni, devos pie tā. Zem šādiem akmeņiem var slēpties daudzas interesantas sugas. Saņēmis abās rokās smago akmeni, mēģināju to piepacelt. Ar pirmo reizi neizdevās. Akmens tikai nedaudz izkustējās. Tas nav labi, - nodomāju es. Vaboles paspēs paslēpties! Mēģināju vēlreiz. Pamatīgi atspiedos, sasparojos un šoreiz gan izdevās akmeni piepacelt. Taču prieks nebija ilgs. Pēkšņi zem akmens kaut kas sāka šņākt! Ak, Dievs! Čūskas man tikai vēl pietrūkst! - nodomāju es un izlaidu akmeni no rokām. Pilnīgi instinktīvi. Kas zina, ko es tur ieraudzītu? Ja nu kāda indīga?
Tomēr biologa ziņkārība ņēma virsroku pār bailēm, un es sadūšojos pamēģināt trešo reizi pacelt šo akmeni un paskatīties uz šņācēju, ja vien tas nebūs ielīdis kādā alā. Pacēlu. Vairāk nekas nešņāca. Zem akmens ieraudzīju divas lielas, metāliski spīdīgas Tribax apakšģints skrejvaboles. Mazliet saplacinātas, bet ņemamas. Es taču zināju, ka šīs skrejvaboles iztraucētas izdod brīdinājuma skaņas, bet nevarēju pat iedomāties, ka tās bija palīdušas zem šī akmens.
Šim stāstam nebūs labas beigas. Pēc dažām nedēļām pasauli satricināja Spitakas zemestrīce, kurā smagi cieta arī toreizējā Ļeņinakana. Māja, kurā dzīvoja Bagrata vecāki, sabruka. Viņa vecāki gāja bojā. Šis stāsts ir kā piemiņa viņiem...
Zem akmeņiem var atrast dažādas skrejvaboļu sugas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru