Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Stresainā ekspedīcija uz Filipīnām

2020. gada marta sākums. Grupa Daugavpils Universitātes zinātnieku devāmies kārtējā ekspedīcijā uz Filipīnām. Pasaulē arvien vairāk pieņēmās Covid-19 pandēmija. Filipīnās pagaidām gan viss bija mierīgi - 3 saslimušie uz 111 miljoniem iedzīvotāju. Protams, lielākais uzliesmojums Ķīnā, Singapūrā, uz kruīza lainera... Prāts, protams, nemierīgs, taču biļetes sen nopirktas. Arī filipīniešu puse ir visu sagatavojusi ekspedīcijai. Tāpēc kopīgi nolēmām, ka par spīti visam tomēr lidosim. Tā kā mūsu bija daudz, lidojām vairākās grupās. Mēs ar Janu Rimvidu-Mickeviču plānojām lidot caur Hongkongu, pārējie - caur Singapūru, jo vēlējās vienu diennakti pabūt Singapūrā. Pirmā satraucošā ziņa piemeklēja mūs ar Janu. Filipīnas pārtrauca gaisa sakarus ar Hongkongu un mūsu reisu uz Davao atcēla dažas dienas pirms izlidošanas. Kas atlika? Mainījām biļetes. Nopirkām caur Stambulu. Turcijā nebija neviena saslimušā, tāpēc diez vai reisu Stambula - Manila atcels. Neatcēla un mēs aizlidojām. Pēc tam atlidoja arī tie, kas bija lidojuši caur Singapūru.

Tā kā mūsu ielidošana Filipīnās iekrita nedēļas nogalē, varējām nedaudz aklimatizēties. Visi dzīvojām viesnīcā Tropika, kur ir lielisks dārzs ar interesantiem tropiskajiem apstādījumiem. Protams, es izmantoju laiku lietderīgi un turpat viesnīcas dārzā sāku ķert vaboles. Īpaši vakaros uz apgaismojuma lampu gaismu. Tad vēl dažas dienas bija paredzētas darboties Mindanao Universitātē. Pirmkārt, man vajadzēja nolasīt ziņojumu starptautiskās konferences plenārsēdē. Otrkārt, mums visiem bija plānota vizīte Mindanao Universitātes Vaboļu pētīšanas centrā. Tā kā universitātes pilsētiņas teritorijā vietām ir saglabājušies pat dabisko lietusmežu fragmenti, es brīvajos brīžos vienmēr centos tur papētīt vaboles. Un parasti ar labiem rezultātiem. Bija arī oficiālās pieņemšanas pie universitātes prezidenta, kopīgas vakariņas un citas aktivitātes, bet pēc tam kopīgi ar Mindanao Universitātes kolēģiem bijām plānojuši ekspedīciju džungļos.

Vakarā pirms ekspedīcijas mēs devāmies uz tirdzniecības centru sapirkt visu ekspedīcijai nepieciešamo. Atpakaļ uz viesnīcu braucām ar takšiem. Ar mums kopā bija arī mans kolēģis, vaboļpētnieks Aleksandrs Aniščenko, kurš pirms darba pie mums Daugavpilī kādu laiku dzīvoja un strādāja Spānijā, un brīvi pārzina spāņu valodu. Tieši viņš taksī izdzirdēja šokējošo ziņu, ka Filipīnas sakarā ar Covid pēc pāris dienām uz nenoteiktu laiku slēdz visus iekšējos pārlidojumus! Mums pēc ekspedīcijas taču bija jālido no Davao uz Manilu (Filipīnu galvaspilsētu) un tad tālāk - uz Stambulu. Šī ziņa bija šoks! Nekavējoties jāmaina biļetes un jālido atpakaļ uz Latviju, jo citādi pēc tam var nākties neskaitāmus mēnešus vai varbūt pat gadus palikt gandrīz 10 000 km tālajā valstī...

Tajā pašā vakarā viesnīcā mēs visi sanācām kopā uz apspriedi un nolēmām pārtraukt ekspedīciju un atgriezties Latvijā. Tā kā bija informācija, ka Manilu ieceļošanai, iespējams, slēgs ciet jau nākamajā dienā, biļetes meklējām izlidošanai pa tiešo no Davao. Atradām laika ziņā ļoti neizdevīgu, bet reālāko reisu lidojumam caur Kataru uz Helsinkiem un tad uz Rīgu. Lidošanas ilgums bija ap 50 stundām, kas ir nenormāli daudz, taču nebija izvēles. Nopirkām biļetes un nākamajā dienā izlidojām uz mājām. Pa ceļam pienāca satraucošas ziņas, ka arvien vairāk valstis sāk pārtraukt iekšējos lidojumus. Vakarā uz ārkārtas sēdi sanāca arī Latvijas Ministru kabinets. Kas notiks, ja Latvija pārtrauks lidojumus un mēs paliksim Katarā vai Helsinkos? Stress bija milzīgs. Taču veiksmīgi tikām arī līdz Helsinkiem un uzzinājām, ka Latvija plāno atcelt lidojumus, mums par laimi, tikai pēc divām dienām. Tā, nu, sanāca, ka izlidojām un ielidojām praktiski ar pēdējiem iespējamajiem reisiem! Un kas ar mums būtu, ja Saša Filipīnās taksī nenoklausītos liktenīgās vietējās ziņas?

Kā vēlāk uzzinājām no filipīniešiem, burtiski nākamajās dienās slēdza iebraukšanu arī Filipīnu lielākajās pilsētās, tai skaitā Davao, kur mēs bijām. Ja mēs dotos uz džungļiem, mēs nevarētu pat pilsētā atgriezties. Bet, par laimi, mēs jau bijām Rīgā, un mūs visus gaidīja 14 dienu pašizolācija, bet par to - nākamajā stāstā.