Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Labākā pašizolācija pasaulē

Atgriežoties no ekspedīcijas Filipīnās, mēs lidojām ar vairākām lidmašīnām un bijām vairākās pasaules lidostās. Covid-19 pandēmijas apjomi gāja plašumā ar katru dienu. Mēs neviens nevarējām būt pārliecināti, ka pa ceļam neesam inficējušies ar vīrusu, tāpēc paši sākām spriest par to, kā pašizolēties tā, lai neaplipinātu savus tuviniekus mājās un kolēģus darbā. Tad mums iešāvās ideja, ka mēs visi vai vairākums varētu pašizolēties DU Studiju un pētniecības centrā Ilgās. Pilnībā noslēgt durvis un visiem draudzīgi kopā ārpus pilsētas gaidīt savu likteni. Saskaņojām savu ideju ar rektori un vienojāmies, ka pašizolēsimies Ilgās.

Nākamā problēma bija tikšana no lidostas līdz Ilgām. Sazvanījām universitāti un sarunājām, ka uz lidostu šoferis atdzīs mikroautobusu, atstās tajā atslēgas, bet pats atpakaļ uz Daugavpili dosies ar citu transportu, citādāk, ja viņš būs komunicējies ar mums, tad arī viņam vajadzēs pašizolēties.

Saņēmuši bagāžu, mēs devāmies ārā no lidostas. Neredzējām nevienu darbinieku, nemaz nerunājot par to, ka kāds mums mērītu temperatūru, kā tas bija Davao un Dohas lidostās. Mēs devāmies uz mikroautobusu un sākām savu ceļu uz labāko pasaulē pašizolācijas vietu - Ilgām.

Pirmkārt, mēs bijām laba kompānija. Garā ceļojuma laikā mēs nepaspējām viens otram apnikt vai savā starpā sakasīties. Otrkārt, pašizolācija ārpus civilizācijas dabā ar visām civilizācijas ekstrām un iespējām pilnvērtīgi veikt pētījumus. Mēs sarunājām kolēģus, kas mums regulāri pieveda pārtiku. Uz visām Ilgu pils durvīm salikām brīdinājuma zīmes, ka ienākt aizliegts, jo ēkā noteikta karantīna. Starp citu, tas labi nostrādāja. Kādu dienu pie pils piebrauca viena dāma, kas, nesteidzīgi pastaigājoties, vēroja pils parku, tad piegāja pie ēkas un pie durvīm izlasīja brīdinājumu. Vajadzēja tikai redzēt, kādā ātrumā viņa metās prom no pils... Augstpapēžu kurpes nebija šķērslis viņas uzņemtajam ātrumam!

Katru dienu mēs veicām sabiedrībai lietderīgu darbu - daži skaldīja un krāva malku ugunskuram, daži kopa parku. Ieurbām bērzā sulas. Tika izmēģināta veikalā Depo pirkta sulu tecināšanas parikte. Protams, tā izrādījās sarežģītāka nekā viena otra mūsdienu zinātniskā ierīce, ar kuru pētnieki lieliski tiek galā. Sulas tvertnē tecēja daudz mazāk nekā ārpus tās, tāpēc šī rūpnieciski ražotā ierīce netika atzīta par tehnikas brīnumu un sagādāja zināmu vilšanos. Turklāt ne tāpēc, ka tā būtu slikta, bet gan tāpēc, ka īsti nevarēja saprast, kā to pareizi uzstādīt.

Pusdienas un vakariņas pašizolācijas laikā bija izsmalcinātas. Katrs mēģināja pagatavot kādu no saviem kulinārijas šedevriem. Īpaši izcēlās Dana, kurai lieliski padevās it viss, ko gatavoja. Un tā gandrīz katru vakaru tapa gari produktu saraksti, kas tika sūtīti kādam no kolēģiem, kas mums sagādāja visus pasūtītos produktus. Atvestie maisiņi un kastes ar ēdamo tika noliktas ārā pie ieejas durvīm. Kad sagādnieki aizbrauca, tad mēs gājām un tos nesām uz virtuvi. Tas bija vienlaicīgi gan ikdienas rituāls, gan atrakcija. Kad citā laikā kaut ko tādu varētu piedzīvot?

Un zinātne! Tik, cik es izdarīju pašizolācijas laikā, šķiet, es nebiju izdarījis daudzu gadu garumā! Beidzot bija laiks sēsties un sākt sakārtot vaboļu kolekcijas kastes. Bija dienas, kad es pie tā sēdēju no rīta līdz naktij. Es patiesi priecājos par šo pašizolāciju un ideju to pavadīt kopīgi Ilgās. Kā teiktu šefpavārs Mārtiņš Rītiņš - Kas var būt labāks par šo? Doma ir par pašizolāciju tik unikālā vietā kā Ilgas un tik kolosālā kompānijā.

Galvenais - visiem pašizolācijā nonākušajiem bija lieliska humora izjūta un spēja notiekošo uztvert adekvāti un atbilstoši esošajai situācijai. Mums bija jautri! Smējāmies, viens otru vilkām uz zoba, vakaros pat tiešsaistes attālinātus koncertus skatījāmies. Šī bija mana pirmā pašizolācija un noteikti labākā, kāda vien varēja būt! Ja nākotnē būs iespēja vēlreiz doties tik tālā ekspedīcijā, es noteikti gribētu braukt šajā pat sastāvā. Pārbaudīta vērtība!

P.S. Nevienam, par laimi, divu nedēļu pašizolācijas laikā neparādījās vīrusa simptomi.