Kāda komandējuma laikā uz Tadžikistānas galvaspilsētu Dušanbe nejauši es satiku savu senu paziņu - Tjumeņas Universitātes toreizējo prezidentu Genādiju Šafranovu-Kucevu. Tā kā sen nebijām redzējušies, ap pusnakti izgājām nedaudz pastaigāties un parunāties uz pilsētas centrālo Rudaki vārdā nosaukto parku. Dienvidu zemēs tā ir pieņemts: pa dienu visi slēpjas no svelmes, bet naktī, kad gaiss atdziest līdz plus 28 - 30 oC, tauta iziet ielās un parkos.
Rudaki parks ir Tadžikistānas galvaspilsētas iedzīvotāju un viesu galvenā tusēšanas vieta. Parkā zied ļoti daudz rozes, tāpēc tveicīgajos vakaros parka gaiss smaržo pēc rožu aromāta. Ne visi parka celiņi ir izgaismoti, taču pa gabalu var redzēt neskaitāmu daudzumu dažādu krāsainu strūklaku. Lielais strūklaku daudzums parkā mitrina un atdzesē gaisu. Centrālajā parkā vakaros un naktīs ir ļoti daudz cilvēku. Arī visdažādāko pārdevēju, kas tirgo saldējumu, siltu zupu - šurbo, svaigu tradicionālo tadžiku maizi un daudz ko citu. Dažreiz visu šo produktu un rožu aromātu sajaukums rada tik neatkārtojamu smaržu buķeti, kādu pēc tam ilgstoši ir grūti aizmirst.
Tā, runādami par dzīvi, mūsu augstskolām, mēs paši nepamanīdami iegājām pilnīgi neizgaismotā parka stūrī. Tieši tur es pamanīju, ka pretī nāk bariņš puišu. Cilvēki seši. Kļuva mazliet neomulīgi. Taču puiši, iedami garām, mūs pasveicināja krievu valodā un devās tālāk. Mans kolēģis jutās saviļņots, - Kā? Viņi pasveicināja mūs, svešus cilvēkus! Vajag aprunāties! Viņš pagriezās pret garām pagājušajiem jauniešiem un apjautājās, kā viņiem dzīvojas šeit, Tadžikistānā? Izrādījās, jaunieši bija studenti, kas pa nakti parkā tirgoja cukurvati, tādējādi nedaudz piepelnoties. Mēs sākām sarunāties, kā viņiem notiek nodarbības? Ko viņi studē? Kur plāno meklēt darbu pēc studijām? Jaunieši jutās galīgi neveikli, uzzinot, ka mēs abi esam divu universitāšu rektori. Viens no viņiem teica, ka Tadžikistānā tas nav iespējams satikt savu rektoru un ar viņu parunāties. Viņi savējos rektorus vispār nekad nav redzējuši. Tā, vārds pa vārdam, bet mēs norunājām gandrīz līdz rītausmai. Puiši aicināja pie sevis uz tēju, taču mēs atteicāmies, jo bija jau ļoti vēls. Atvadoties mēs atstājām katram no viņiem pa savai vizītkartei un teicām, - Kas zina, varbūt kādreiz dzīvē mēs būsim Jums noderīgi?! Atvadījušies mēs ar kolēģi vēl laiciņu pārrunājām šo nejaušo tikšanos ar tadžiku jauniešiem visneizgaismotākajā parka daļā. Es nezinu, diez vai Latvijā vai Krievijā būtu iespējama šāda saruna?
Tadžiki ir sena tauta ar ļoti senām saknēm, kas stabili balstās senajā persiešu kultūrā. Tadžikistānā naktī uz ielas es jūtos drošāk nekā kaut kur citur Eiropā. Tadžikiem viesis ir Allaha sūtnis. Tas ir jāuzņem, jāizgulda un jāpabaro! Tadžikistānā, īpaši lauku apvidos, nepazīstami cilvēki sveicina viens otru un aprunājas. Lai arī cilvēki šajā senajā zemē dzīvo diezgan vienkārši un nabadzīgi, viņu kultūra un tradīcijas nāk no senas un ļoti augsti attīstītas civilizācijas. Šī tikšanās parkā to apliecināja, un, lai arī šis notikums nebija nekas neordinārs, tas noteikti paliks manā atmiņā kā vienkāršuma un cilvēciskuma piemērs.
Naksnīgā Dušanbe. Ismoili Samoni monuments
Naksnīgā Dušanbe. Rudaki monuments Rudaki parkā
Izgaismotās krāsainās strūklakas Rudaki parkā
Naksnīgā Dušanbe. Nacionālā bibliotēka
Rudaki parks. Strūklakas ir ļoti daudzveidīgas
Hotelis Tadžikistan atrodas blakus Rudaki parkam
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru