Pēc ilgām decembra lietavām 1. janvāra rīts atnāca ar salu un baltu sniegu. Beidzot drēgnums un pelēcība beidzās, un sākās ziema. Pēcpusdienā ar ģimeni nolēmām izbraukt dabā, kaut kur pa Daugavpils apkārtnes iekšzemes kāpas apaugušajiem skaistajiem priežu mežiem.
Iekāpām mūsu apvidniekā, lai labāk var izbraukt pa pielijušajiem meža ceļiem, un devāmies izbraukumā dabā. Es paņēmu dažus plastmasas puļķus vabolēm. Īstais laiks tās meklēt ziemošanas vietās: zem sausu koku mizas, pie koku stumbru pamatiem, vecos celmos... Ziemā mežā var atrast daudz interesantu sugu. Pirmkārt, ģints Dromius skrejvaboles, kuras pie koku stumbru pamatiem var atrast tikai aukstajā sezonā no oktobra līdz aprīlim. Kā kļūst nedaudz virs nulles, šīs skrejvaboles dodas pa koku stumbriem uz vainagiem un tur mizgraužu ejās medī mizgraužus, to oliņas, kāpurus un kūniņas. Īsti dabas sanitāri, kuri jāpēta ziemā. Agrāk šīs ģints sugas tika uzskatītas par ļoti retām, taču, kad tika atklāts to dzīvesveids, zinātnieki saprata, ka tās sastopamas gandrīz visur.
Iebraukuši mežā vienā no meža ceļiem, izkāpām no mašīnas nedaudz pastaigāt, paskriet, paelpot svaigo ziemas gaisu, bet es piemērotās vietās šur tur pameklēju arī vaboles. Pa kādai melnajai līķvabolei, kas sastopamas zem koku kreves, pa kādam parastam Dromius... Retumu pagaidām nebija. Nedaudz pastaigājuši, nolēmām braukt uz citu vietu.
Nedaudz tālāk bija izcirtums, bet aiz tā - skaists priežu mežs. Tieši pa izcirtumu mežā gāja neliels ceļš, kurš, iespējams, pat nebija atzīmēts navigācijas ierīcēs. Es to ceļu labi zināju, jo vasarā un rudenī tur ik pa laikam braucām sēņot. Pa nakti sniega nebija sasnidzis daudz, tādēļ nolēmām iebraukt mūsu sēņu vietās. Izcirtumā ceļš gāja pāri diviem nelieliem pauguriem, bet ielejā starp tiem iepriekšējās dienās bija pielijusi peļķe, kas vienmērīgi bija apsnigusi ar sniegu. Tā kā iekšzemes kāpās augsne pārsvarā bija smilšaina, tad nekādas briesmas ar apvidnieku izbraukt pāri peļķei es nesaskatīju. Tā arī darīju. Taču pēkšņi izdzirdējām ledus lūšanas čirkstoņu. Spēcīgā mašīna sāka rūkt, bet uz priekšu nebrauca. Kas notika? Izkāpu apskatīties un uzreiz sapratu, ka izbrauciens dabā beidzies. Naktī sasalušais ledus neizturēja mašīnas svaru un riepu vietā ielūza. Mašīna "uzgūlās" uz ledus ar apakšu. Riepas griežas, bet pabraukt nevar. Nest un likt zarus zem riepām nebija jēgas. Vienīgais, kas varēja glābt, bija cits auto ar trosi.
Sāku domāt, kurš kolēģis 1. janvāra pēcpusdienā varētu būt pilsētā un atbraukt mūs izglābt. Sāku zvanīt vienam, otram... Visi smējās, kā es ar savu ne mazo mašīnu varēju iestigt mežā, bet diemžēl atbraukt palīgā nevarēja. Viens laukos, cits pie draugiem, radiem... Sazvanīju Aināru. Viņš piekrita un noteica, lai gaidām.Viņam vajadzēja paņemt darba mikrobusiņu, jo tas esot spēcīgāks.
Mazliet nosaluši, pēc kādas pusstundas sagaidījām Aināru. Nedaudz pasmējušies par mūsu neveiksmi 1. janvāra izbraucienā, piekabinājām trosi pie mūsu mašīnas, un ar otro piegājienu mašīna tika dabūta no ledus uz stabila substrāta. No rīta darbā kolēģi uzjautrinājās par manu piedzīvojumu. Palīdzēt nevarēja, bet uzjautrināties gan bija gatavi. :) Šoreiz - par mani, bet citreiz - par kādu citu. Tā taču jautrāk dzīvot! :)
Jaungada naktī uzsniga sniegs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru