Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Kad jūra balta un saule nenoriet

Es ļoti labi saprotu, kā radies Baltās jūras nosaukums. Vasarā bezvēja laikā, īpaši, kad saule aiziet aiz kalniem, Baltā jūra paliek balta kā piens. Pienbalts spogulis, kurā atspīd krastos augošo koku ēnas un kalnu silueti. Baltajās naktīs Baltā jūra patiešām izskatās balta, sevišķi, ja tu uzkāp kādā no apkārtnes kalniem.

Būdami ekspedīcijā pie Baltās jūras Kandalakšas pilsētas apkārtnē, mēs gandrīz katru vakaru baudījām pasakainus skatus. Vispār daba aiz polārā loka ir krietni citādāka nekā pie mums. Taiga, tad tundra, kur zemi kilometru garumā klāj nebeidzami ķērpju lauki. Vēl interesantāka ir kalnu tundra. Tur vairāk saglabājušās boreālās sugas.

Baltās naktis vismaz man pilnībā nojauca orientāciju laikā. Visu laiku gaišs, vienīgi vakarā saule aizgājusi aiz kalna. Tad nevari saprast, kad iet gulēt, kad celties... Tā kādu vakaru mēs izdomājām uzkāpt tālumā redzamajos kalnos, aiz kuriem uz laiku paslēpās saule. Kalni bija otrpus Baltās jūras līcim. Kājām nereāls gabals, tāpēc lūdzām Aigaru iedarbināt busiņu un, aidā, pie kalniem! Kāpšana galīgi nebija viegla. Ļoti stāva nogāze. Knišļu miljons. Nelīdz nedz aizsargtīkls, nedz pretodu aerosoli. Bet gribas uzkāpt, lai no metrus 700 augstuma paskatītos uz Balto jūru un Kolas pussalu pretējā virzienā. Vietām kāpšana bija gandrīz vertikāla. Entomoloģisko tīkliņu nācās bāzt mugursomā. Citādāk traucēja ar abām rokām ieķerties vertikālajā sienā. Vienā vietā es ieraudzīju nomestu odzes ādu. Kā tas iespējams? Tik tālu uz ziemeļiem, aiz polārā loka? Izrādījās, ka odzes vietām ir sastopamas arī aiz polārā loka. Odžu klātbūtne mūsu rāpšanās ceļā neatviegloja kāpšanu. Tieši otrādi, visu laiku nācās piedomāt, kur likt roku?

Tā kā nakts gaiša un gara, lēnītēm mēs tikām kalnā. Ak, Dievs! Kas par skatu no tā pavērās uz Balto jūru! Baltā, spoguļgludā virsma, salas, dūmaka! Emocijas neaprakstāmas! Skaistāki par kalniem ir tikai kalni! Un Baltā jūra baltajās naktīs no zilganbaltā kalna! Emocijas vienkārši plūda! Kalnu tundra piedeva savu noskaņu. Ķērpji, šur tur ložņājošas apses un kadiķa formas, kā arī nepazīstami ziedoši ziemeļu augi. Mēs gājām pa lēzeno virsotni tālāk uz priekšu, lai redzētu kalna pretējo nogāzi. Uzkāpuši līdz kalna augstākajam punktam, mēs ieraudzījām ne mazāk iespaidīgu ainavu. No lejas skatoties, aiz kalna paslēpusies saule šajos ziemeļu platumos nemaz nenoriet. Tā ir redzama saulrieta krāsās iekrāsotās debesīs. Kas tas par skatu! Ir ap pulskten diviem naktī, bet tu no kalna virsotnes redzi nenorietējušu sauli. Kā divās pasaulēs. Lejā pie jūras saule ir norietējusi aiz kalna, bet kalnā, tā turpina virzīties tālāk. Šeit tu saproti, ka zeme tik tiešām apaļa un tā riņķo ap sauli.

Tādās reizēs aptver, ka tev ir tik lielisks darbs - pētīt dabu. Tādā veidā tev ir iespēja redzēt visneidomājamākās vietas, mazskartu dabu un fantastikas ainavas! Vienmēr jādara tas, kas patīk, un tad tu būsi daudz laimīgāks! Vaboļu pētīšana man ir darbs un hobijs vienlaicīgi! Cik kolosāli tas ir!