Pasaulslavenais Tadžikistānas kalnu kūrorts Hodža-Obi-Garm. Netālu no sanatorijas ēku kompleksa uz skaistas terasītes atrodas māja, kurā, būdami Tadžikistānā, mēs ik pa laikam esam palikuši nakšņot. No vienas puses kalna nogāze, tad neliels, bet gaumīgs pagalms, un no otras puses augsts betona žogs, kas pagalmu norobežo no pārējās pasaules. Pagalmā aug divi milzīgi valriekstu koki. Zem tiem izklāts tapčans, uz kura var nosnausties diendusā, ēst pusdienas vai vakariņas, un, ja ir vēlme - guļot svaigā gaisā un klausoties kalnu nakts trokšņos, pavadīt iespaidiem bagātas naktis.
Pirmajā reizē mani tadžiku draugi piedāvāja tieši man gulēt ārā uz tapčana. Naktis kalnos nav ļoti siltas, tāpēc toreiz man tika iznesta liela tautiskā stilā izšūta sega. Kalnos satumst diezgan ātri un pēkšņi. Ja pie mums vasarā pat ap pusnakti pie horizonta vēl ir saskatāma blāzma, tad Tadžikistānas kalnos vasarā jau ap astoņiem ir tumšs. Tā kā dienas svelme un pastaigas pa kalniem retinātā gaisā nogurdina, vakaros mēs ļoti laicīgi devāmies pie miera. Uz tapčana nav Dormeo matraču. Gulēšana uz tradicionālā tadžiku kokvilnas matracīša nav visai mīksta un ērta. Bet ko darīt, gulēt taču vajag!
Un tā, palīdis zem segas, es skatījos milzīgo valriekstu koku vainagos, debesīs mirgojošajās zvaigznēs, klausījos kalnu skaņās un kaut kā ilgi nevarēju iemigt. Valrieksta zaros tieši virs tapčana pamanīju nelielu putnu. Ilgi vērojis to, sapratu, ka tas ir kaut kas no pūčveidīgajiem. Laikam kāda apogu suga. Jo ilgāk es gulēju, jo vairāk atdzīvojās kalna nogāze. Čabēšana, dažādi pīkstieni, circeņu treļļi nāca no visām pusēm. Protams, man kā vaboļpētniekam gribējās kaut kur nogāzes zemsedzē ieraudzīt kādu luminiscējošu spīdvaboles gaismiņu. Taču neko spīdošu es neredzēju.
Pēc kāda laika es sadzirdēju trokšņus, ko radīja kāds lielāks dzīvnieks. Trokšņi tuvojās. Varēja dzirdēt pat zem tā kājām lūztošus uz zemes nokritušos sausos valrieksta zarus. Kļuva pabailīgi. Lejā Varzobas upes ielejas ceļmalā redzēju lielu bronzas pieminekli lācim. Ķepaiņi mīt šajos kalnos! Ej nu sazini, vai kāds drošsirdīgāks pašlaik netuvojās mūsu pagalmam, kur ārā uz tapčana gulēju es. Gandrīz sastindzis, es gulēju zem segas un platām acīm nekustīgi vēroju kalna nogāzi. Ja tas būs lācis, man vajadzēs paspēt ātri ieskriet mājas verandā, - nodomāju. Pēc kāda laiciņa mēness gaismā es ieraudzīju trokšņu radītāju. Tas izrādījās kāds kalnos noklīdis ēzelis! Pavērojis, kā ēzelis kāri ēda nokritušās koku lapas, es pagriezos uz otra sāna un mēģināju aizmigt. No rīta pamodies, ieraudzīju tapčana vidusdaļā saklātu brokastu galdu ar tēju, vīnogām un kaut kādu vietējo sierveidīgu produktu. Kā gulējās zem lielā koka? - jautāja mans draugs Hols. Iespaidu daudz! - es teicu un sāku stāstīt naktī piedzīvoto.
Mana gultasvieta un uzklātais brokastu galds uz tapčana zem lielā valriekstu koka kopā ar maniem tadžiku draugiem Holu un Davlatu
Brokastis. Es ar Holu uz tapčana
Hodža-Obi-Garm apkārtne. Strauts iztek no ledāja
Zāļu tirdziņš Hodža-Obi-Garm
Pa pilītei tiek vākts vietējais minerālūdens, kam piemīt dziedinošs spēks
Kalnu grēdu perspektīva. Hodža-Obi-Garm
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru