Kārtējais komandējums uz Tadžikistānas galvaspilsētu Dušanbe. Ielidojām ar nakts reisu no Stambulas. Ņemot vērā to, ka tajā laikā es biju rektors, vietējā universitāte vienmēr augsta līmeņa amatpersonas sagaidīšanu organizēja caur VIP zāli. Tajā reizē mums bija paredzētas vairākas tikšanās ar vietējo universitāšu rektoriem un kā parasti kāds izbraukums dabā, lai es varētu nedaudz papētīt Tadžikistānas vaboles. Ar mani brauca viens no kolēģiem, kas Tadžikistānu apmeklēja pirmo reizi. Pirms iziešanas no lidmašīnas es viņam izstāstīju, ka, visticamāk, lejā pie trapa mūs sagaidīs un aizvedīs uz VIP mikroautobusu un tad mēs iziesim caur lidostas VIP zāli bez lielās drūzmēšanās.
Kāpjot pa trapu, es mēģināju saklausīt lidostas darbinieces sauktos uzvārdus, kuriem tad vajadzēja doties uz īpašo mikroautobusu. Lai gan meitene centās uzvārdus saukt krievu valodā, viņai tas sanāca ar visai izteiktu tadžiku akcentu. Vienā mirklī es sadzirdēju knapi saprotamu savu uzvārdu Barševskis un vēl kaut ko aiz tā. Piegāju klāt un teicu, ka es esmu Barševskis, bet ar mani vēl viens kolēģis, kura uzvārdu viņa nenosauca. Šī paskatījās savos papīros un atkārtoja, ka viņa taču teica Barševskis plus viens. Ā! Tagad es sapratu, kas tās bija par skaņām, kas sekoja pēc mana uzvārda plus viens. Otru uzvārdu viņa laikam nespēja izrunāt, tāpēc pateica, kā vieglāk. Iekāpām VIP busiņā, un kolēģis nelaimīgs teica, - Redzi! Tevi šajā valstī par cilvēku uzskata, bet es esmu tikai "plus viens"! Es savukārt pretī atjokojos, - Nu protams! Cieņu Austrumu zemēs vajag nopelnīt! :)
Man patīk Tadžikistānas kalni un ir prieks, ka mani tadžiku draugi un paziņas mani ne tikai par cilvēku uzskata, bet ir izvadājuši pa Tadžikistānu krustām - šķērsām :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru