Kādu dienu Ilgu mežā vienā no eglēm es ieraudzīju lielu putna ligzdu. Visdrīzāk tā bija klijāna ligzda, jo šajā vietā klijānu es redzēju regulāri. Lai gan ligzda atradās tuvu egles virsotnei, koka zari bija praktiski no pašas zemes un diezgan resni. To novērtējis, es izdomāju, ka varētu pats uzrāpties līdz ligzdai un salasīt maisiņā ligzdas substrātu, lai pēc tam Ilgās laboratorijā paskatītos tajā esošās nidikolās (ligzdās dzīvojošas) vaboles. Ir vairāki simti vaboļu sugu, kas pie mums Latvijā sastopamas tikai putnu ligzdās. Vienas grauž izkritušās spalvas, citas mazuļu izkārnījumus, vēl citas- ligzdas substrātu. Ir tādas, kas medī visas pārējās tur dzīvojošās sugas un to kāpurus. Tā kā Latvijā esošo putnu ligzdu fauna nav labi izpētīta, tur vienmēr var atrast kādu interesantu sugu. Vislabāk šādus pētījumus veikt jūnija vidū, uzreiz pēc mazuļu izlidošanas.
Spriežot pēc visa, ligzda jau bija tukša, un kā reiz bija īstais laiks tās iemītnieku pētījumiem. Kabatā sataustīju plastmasas maisiņu, kur, par laimi, bija paņemts līdzi, ieliku tukšu puļķi lielāko vaboļu līdzņemšanai, ja gadījumā tādas ligzdā tiks ieraudzītas, un devos pie egles. Pamata zari bija diezgan tievi, taču mani kaut kā izturēja. Tā, likdams kāju no zara uz zaru, es sāku spraukties cauri koka zaru biezoknim. Vislielākās problēmas sākās, kad es biju ticis līdz ligzdai. Tā bija paprāva, un ieskatīties tajā bija gandrīz neiespējami. Ar roku sataustīju, ka tā ir tukša. Tas, ka uz rokas ieraudzīju vairākas asinskāras blusas, liecināja, ka jaunie putnēni to pametuši diezgan nesen. Tātad arī vabolēm jābūt. Ar vienu roku turējos, iekrampējies zarā, bet ar otru mēģināju sakasīt ligzdas substrātu. Ne tikai blusām, bet arī odiem sāka kāroties manas asinis. Pat tādā augstumā egles vainagā tie atrada mani un uzmācoties traucēja veikt pētījumu. Problēma bija arī savāktā substrāta salikšanā maisiņā, taču ar to es kaut kā tiku galā. Kad viss bija izdarīts, es aizsēju maisiņu un nometu to zemē. Rāpties lejā, turot maisiņu rokās vai zobos, nebūtu liels prieks.
Izspraucies cauri pēdējam zaru biezoknim, zem kājām sataustīju tievākos sausos zarus. Lai lieku reizi neriskētu, ka kāds zars var neizturēt manu svaru, un tā kā līdz zemei bija tikai kādi divi metri, es nolēmu lekt. Ieņēmis pēc iespējas ērtāku pozīciju, es lecu. Taču vienā mirklī es sajutu, ka kāds mani tur aiz biksēm. Izrādās, pašam nemanot, es mugurpusē ar biksēm biju aizķēries aiz pietiekami resna zara. Taču zemes gravitācijas spēks manas masas ietekmē darīja savu. Zars nenolūza, bet es nonācu uz zemes. Tikai, jāpiebilst, ar pilnībā saplēstām biksēm! Izrauts bija paprāvs caurums, turklāt izplēstas vairākas vīles. Bikses vairāk nebija salāpāmas. Galvenais tagad bija bez biksēm aiziet līdz Ilgām un tur ielavīties nepamanītam, jo citādi studenti to neaizmirsīs ilgi, un radīsies virkne leģendu, kā profesors no meža pārradās bez biksēm.
Par laimi, tajā dienā veiksme tomēr nebija mani pametusi. Līdz Ilgām nesatiku nevienu cilvēku un arī pilī iegāju nepamanīts. Izšķirojot līdzi atnesto ligzdas materiālu, tajā tiešām bija vairākas retas nidikolās sugas. Ne vienmēr tas, kas slikti sākas, slikti beidzas.
Uzrāpties eglē nav vienkārši
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru