Kahramanmarašas lidosta Turcijā. Pēc dažām stundām sāksies mans atpakaļceļš pēc komandējuma vietējā universitātē. Sākumā bija jālido uz Ankaru, tad tālāk uz Stambulu un Rīgu. Bagāžu nodevu, iereģistrējos lidojumam, sāku atvadīties no kolēģes, kas mani uzņēma universitātē, kad pēkšņi izdzirdēju lidostas drošības dienesta paziņojumu, kurā tika nosaukts mans uzvārds un piedāvāts ierasties lidostas policijas nodaļā.
Vau! Kas tas tāds? It kā neko sliktu komandējuma laikā nebiju izdarījis! Nu, ja sauc, tad jāiet. Sameklēju policijas telpas, piegāju, pateicu, ka man lūdza pie viņiem ierasties. Jā, nāciet iekšā! - teica uzrunātais policists. Uz grīdas stāvēja mans koferis. Formāli apvaicājušies, vai tas ir mans, turpināja izjautāt par kofera saturu. Kas Jums tie par zariem kofera apakšā? - turpināja mani izprašņāt. Teicu, ka tas ir herbārijs, ko es vedu mūsu universitātes kolekcijai. Tur ir daži koku un krūmu paraugi, kas ļoti noderētu mūsu pētniekiem. Bet, vai Jums ir oficiāla atļauja tā ievākšanai un izvešanai? - jautāja policists. Protams, ka nav. Toreiz man pat prātā neienāca, ka parastu neaizsargājamu sugu ievākšanai vajadzēja formēt speciālu atļauju. Izstāstīju, ka esmu rektors, kurš ieradies komandējumā pie viņu universitātes rektora, ka mēs bijām ekspedīcijā kopā ar viņu zinātniekiem un viņu vadībā es ievācu dažus paraugus herbārijam un, protams, arī - vaboles. Vai kāds var apstiprināt, ka Jūs tiešām bijāt pie universitātes rektora? - turpināja policists. Es teicu, ka jā. Piezvanīju kolēģei, kas bija vēl lidostas teritorijā un lūdzu palīdzēt. Kolēģe drīz ieradās, visu izstāstīja policistiem un tā es tiku brīvībā. Kā izrādījās, Turcijā par nelegālu augu vai dzīvnieku izvešanu man draudēja nopietns naudas sods un citas juridiskas problēmas. Pat līdz aizliegumam turpmāk iebraukt valstī.
Atvadoties policists lūdza mūs nedaudz uzgaidīt pasažieru uzgaidāmajās telpās. Pēc dažām minūtēm atvērās policijas iecirkņa durvis, izgāja trīs policisti un devās mūsu virzienā. Viens no viņiem nesa paplāti ar tējkannu un speciālām tējas glāzēm, otrs paplāti ar turku saldumiem, bet trešais bija nodaļas priekšnieks. Tā viņi nolēma izpirkt savu vainu, ka sekoja likuma burtam un aizturēja mani kā rektoru. Rektors daudzās austrumu valstīs ir atslēgas vārds, lai tev atvērtu durvis daudzās iestādēs. Es jutos mazliet neērti, jo gandrīz visi salīdzinoši nelielās lidostas pasažieri vēroja šo procesiju un to, kā mēs sēdējām zāles vidū un kopā ar policistiem dzērām tēju. Gadās arī tā.
Fonā Kahramanmaraša, pilsēta, kura lepojas ar gardāko Turcijā saldējumu
Kopā ar Kahramanmarašas Universitātes vaboļpētnieci Serap Avgin
Kahramanmarašas apkārtnes daba. Tik zaļu Turciju es agrāk nebiju zinājis
Tējas tirgotājs Kahramanmarašas ielās
Kur tēja, tur kliņģeri... Kliņģeru tirgotājs Kahramanmarašā
Kahramanmarašas tirgū kopā ar kolēģi Serap Avgin
Kahramanmarašas pilsēta no apkārtnes kalniem
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru