Svētdienas pēcpusdienā pirms došanās kārtējā braucienā uz Ilgām ar ģimeni nolēmām aiziet uz karuseļiem, kas apmēram uz nedēļu bija atbraukuši uz Daugavpili un izvietoti pilsētas centrā Vienības laukumā. Ļaužu pūļi. Atnākuši vecāki ar bērniem, bērni vieni paši... Pēc neliela ģimenes konsīlija izvēlējāmies klasisko karuseli - ķēdēs iekārtus soliņus, kas griežoties pa apli, ātrumā paceļas un griežas gandrīz paralēli zemei.
Pienākuši pie karuseļa, katrs apsēdāmies savā soliņā, piesprādzējāmies un gaidījām atrakcijas sākumu. Drīz vien karuselis sāka griezties. Visi cilvēki kā cilvēki jau griežas normālā augstumā, vienīgi es kādu metru virs zemes. Un kā neceļos, tā neceļos augstāk. Kas tas? Vai tad man gadījās vieta ar defektu? Nē! Sapratu. Vienkārši mana masa bija krietni virs vidējās piemērotās šim karuseļu veidam, un es nemaz nevaru pacelties tik augstu, cik citi. Un tagad iedomājieties skatu no malas - visi griežas vairāk vai mazāk vienā līmenī, un viens būdīgs onkulis apmēram metru no zemes. Manuprāt, tas izskatījās visai smieklīgi. Kad iedomājos, kas būtu, ja es būtu vēl smagāks un ātrumā kājas ķertu zemi. Sapratu, ka labāk nedomāt par to un kaunpilni gaidīt mirkli, kad karuselis beigs griezties. Un galvenais, ka svētdienas dienā pie karuseļiem skatītāju netrūka. Turklāt tas viss notika Daugavpils centrālajā laukumā! Man bija kauns. Nu ko? Fizika ir fizika! Pret fizikas likumiem nenostāsies. Kopš tās reizes es vairāk nenododos šāda veida atraktivitātēm.
Karuseļi, karuseļi...
Tagad uz karuseļiem man labāk patīk skatīties datora monitorā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru