Madeiras salā kalna nogāze pie Funčalas pilsētas visa ir noaugusi ar invazīvajiem Opunciju ģints kaktusiem. Vietējie iedzīvotāji spaiņiem lasa šo kaktusu augļus un lejā, pilsētā, tos tirgo tūristiem. Nedaudz pakāpjoties pa diezgan stāvo nogāzi virs pilsētas, paveras fantastiski skati gan uz Funčalu, gan uz salu apņemošo Atlantijas okeānu.
Kādu dienu mēs ar Uldi nolēmām doties pa nogāzi vaboļu meklējumos un vienlaicīgi - labu ainavu fotomedībās. Okeāna ūdens bija tumši zils, bet liedagi, mums ierasto balto smilšu vietā - pelēcīgi brūni. Jā, Madeiras sala ir vulkāniskas izcelsmes sala, un tāpēc smiltis gar okeānu, tur, kur nav klinšu, ir pelēcīgi - brūnganas, vairāk spīdīgas. Tāpēc skati, kas pavērās no kalna nogāzes bija fantastiski!
Tā, meklējot vaboles saulē izdegušajā zālē, zem akmeņiem, uz krūmu lapām un citur, mēs nonācām līdz kaktusu audzei. Izbrist cauri tai ir neiespējami, taču vietējie iedzīvotāji starp kaktusiem bija iestaigājuši daudzas takas. Iešana pa šīm takām nebija patīkama. Kolīdz solis nedaudz nost no takas, tu pieskaries kaktusam. Tam pieskaroties, ādā sadurst nez cik asi kaktusu dzelkšņi, kuru gali ādā nolūzt. Pēc katras tādas reizes tu stāvi un neapmierinātu sejas izteiksmi velc nolūzušos dzelkšņus no ādas ārā, tad atkal turpini iet pa stāvās nogāzes taku, līdz atkal neuzmanīgi pieskarsies nākošajam kaktusam.
Tālumā es ieraudzīju vecu priedi ar biezu, krokotu krokodilādas tipa mizu, kas liecināja par iespaidīgo koka vecumu. Skaidri varēja vairākās vietās saskatīt sasveķojumus, kas liecināja, ka mizā ir kāpuru ejas. Bet, ja tur ir kāpuri, tad, iespējams, ka uz izgaismotā stumbra var būt arī vaboles. Taču līdz priedei var tikt, ejot caur blīvu opunciju audzi. Mēģināju atrast kādu taku, kas vestu tuvāk priedei. Ar grūtībām un vairākiem kaktusu dzelkšņiem kāju ādā pietuvojos apmēram pusotra metra attālumā. Vaboles diemžēl uz stumbra neredzēja, taču tās varēja būt kreves spraugās vai zem atmirušās kreves plēksnēm, tāpēc gribējās vēl tuvāk. Nācās noliekties virs zemākajām opuncijām un rūpīgi aplūkot stumbru ap sasveķojumiem. Nekā! Arī tādā veidā vaboles neizdevās ieraudzīt. Kājās un elkonī sūrstēja āda. Tātad tur bija sadūrušies kaktusu dzelkšņi. Vajadzēja tos visus izvilkt. Apsēdos takas malā ārpus kaktusu audzes un sāku savu organismu attīrīt no asajiem svešķermeņiem. Kāds ducis nolūzušo dzelkšņu tika izvilkts no ādas. Taču tas nebija viss! Vēlāk viesnīcā nācās rūpīgāk apsekot sāpošās vietas un atbrīvot ādu no atlikušajiem, grūtāk pamanāmajiem dzelkšņiem. Šoreiz sanāca, ka dzelkšņi tika dabūti pa tukšo. Vaboļu uz priedes stumbra nebija. Tomēr ļoti interesantā vieta tika pārbaudīta. Ne vienmēr ir rezultāts, taču tu zini, ka izdarīji visu, lai tiešām pārliecinātos, ka tur nebija vaboļu.
Opunciju audze Madeirā pie Funčalas
Madeiras salas kalnu nogāzes vietām ir gandrīz vertikālas...
Vaboles Madeirā toreiz tika ķertas ne tikai kaktusos, bet pat Funčalas parku zālienos
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru