Kā bezpajumtnieks

Ekspedīcija uz Kandalakšu bija interesanta un piedzīvojumiem bagāta. Būt aiz Polārā loka ir ne mazāk interesanti kā uz ekvatora. Īpaši, ja ekspedīcijā brauc forša kompānija. Ekspedīcijā uz Kandalakšu kompānija noteikti bija izcila. Dabas muzeja mikroautobusa šoferītis Aigars vien ko nozīmēja - jautrs, ar lielisku humora izjūtu un vienmēr gatavs kādu no mums pavilkt uz zoba. Visvairāk tika jaunākajam ekspedīcijas dalībniekam Mārim Pilātam. Tā braucot pa pilnībā izdangāto Sanktpēterburgas - Murmanskas šoseju, kur remonta posmi stiepās vairākus desmitus kilometru, Mārim iemiegot, viņa galva ļengani kratījās, braucot pa bedrēm. Aigars uzlika kādu repa gabalu, un mēs pārējie uzjautrinājāmies par gulošā Māra galvas kustību ritmu atbilstību fonā skanošajam repam.

Šoreiz vīrieši vienojās visu ekspedīcijas laiku nedzīt bārdu. No vienas puses, lai būtu interesanti, no otras - aiz polārā loka ūdens nebija silts, bet to sildīt bārdas pucēšanai tā kā būtu liela ekstra. Un tā divas nedēļas arī es audzēju bārdu. Pirmo un vienīgo reizi savā mūžā! Ar katru dienu mans izskats kļuva, manuprāt, arvien līdzīgāks kādam bezpajumtniekam. Atpakaļceļā es šaubījos, vai mani robežsargi ielaidīs Latvijā. Zināms pamats manām bažām bija, jo Latvijas robežsargs ilgi pētīja manu pases bildi, līdz saskatīja kaut kādas līdzības un ļāva atgriezties Dzimtenē.

Rīgā, Merķeļa ielā, ar mikroautobusu iebraucām Latvijas Dabas muzeja pagalmā. Izkrāvuši mantas, katrs devāmies savās gaitās. Es gribēju sagaidīt savu kolēģi, muzeja entomologu Nikolaju Savenkovu, kurš bija izgājis pusdienās. Pie pagalma ieejas muzejā, noguris no tālā ceļa, es apsēdos uz ieejas betona pakāpiena un sāku gaidīt kolēģi. Diezgan drīz pagalma arkā parādījās kolēģa siluets. Nikolajs bez jebkādas reakcijas uz mani, bez emocijām devās pa rezerves izejas durvīm iekšā muzejā. Nikolaj! Ko, vairāk pat nesveicinies? - prasīju es. Nikolajs sarāvās, paskatījās uz manu pusi un smaidīdams teica - Vai, tiešām nepazinu! Domāju, ka kāds bomzis ienācis un apsēdies pie durvīm. Gribēju pat aizrādīt un palūgt atstāt muzeja pagalmu... Kopš tās reizes vairāk nepiekrītu avantūrai visu ekspedīcijas laiku audzēt bārdu. :)

Tāds es atgriezos no ekspedīcijas. Pirmā un vienīgā reize, kad es biju ar bārdu

Ekspedīcijas nakts apmetne

Latvijas Dabas muzeja entomoloģijas fondos kopā ar entomologiem Nikolaju Savenkovu un Kasparu Ozoliņu atceramies vairāk nekā 20 gadus seno notikumu, kad Nikolajs mani sajauca ar bezpajumtnieku

Putu taranēšana

Ejot gar mežmalām vai pa meža ceļu, ļoti bieži uz kārkliem un citiem kokiem var ieraudzīt baltas putas. Bērnībā es uzskatīju, ka tādā veidā koks spļaudās. Patiesībā šīs putas veido putu cikāžu nimfas savai aizsardzībai. Sākumā tās izdala īpašas vielas, kuras vēlāk saputo ar gaisa burbuļiem, un tad šajās aizsargputās putu cikāžu nimfas attīstās un barojas, sūcot augu sulas. Reti kurš zina, ka katrā putu pilienā ir viena vai vairākas putu cikādes nimfas. Var paņemt smilgas salmu un ar to izvilkt no putām kādu nimfu aplūkošanai.

Meklējot vaboles, es apstājos pie neliela blīgznas kociņa. Tas viss bija putās. No vabolēm uz lapām sēdēja daži lapgrauži un nenormāls daudzums to melno kāpuru. Vietām daži zari bija praktiski ar skeletētām lapām, t.i., kāpuri bija izēduši visu lapu mīkstumu, atstājot neskartas lapu dzīsliņas. Skeletētas lapas uz dzīva kociņa izskatās baisi - liekas, ka kokam piemetusies kāda kaite. Mans acu skatiens apstājās pie viena lielāka putu piliena. Pēkšņi kaut kas agrāk neredzēts - putās lielā ātrumā ietriecās kaut kas līdzīgs nelielai lapsenei, un tad tā izlidoja no putām, apsēdās uz blakus zariņa un sāka purināt galvu, un ar ķepām tīrīt spārnus no pielipušā putu šķidruma. Tāds iespaids bija, ka nemākulīgs šoferis pilnā ātrumā aizmiga pie stūres un pa mazliet slīpu trajektoriju ietriecās kokā. 

Vērojot notiekošo, man likās, ka šajā procesā kaut kas nebija riktīgi. Lapsenes ir meistarīgi lidotāji un nejaušības pēc putās neskries. Rūpīgāk skatoties uz lapseni, es pamanīju, ka tā bija sagrābusi putu cikādes nimfu un cieši to turēja. Tātad šī putu taranēšana nebija nejaušība! Tādā veidā šīs lapsenes ir iemanījušās iegūt barību saviem kāpuriem. Crabronidae dzimtas lapsenes tā darot. Ir virkne sugu, kas specializējusies uz cikāžu nimfu medībām. Tā, nu, dabā ir iekārtots - vieni maskējas, lai izdzīvotu, citi atkož pirmo viltību un pielāgojas to medībām! Arī - lai izdzīvotu!

Putu cikādes putas

Piārs palīdz

Interesanti gadījumi notiek ne tikai pētot vaboles dabā, bet arī risinot dažādus jautājumus saistībā ar politiķiem. Mums izdevās noķert vienu retu Agrilus ģints šaurspārnkrāšņvaboli. Tā izrādījās Latvijas faunai pilnīgi jauna suga. Tādas ziņas parasti patīk masu medijiem, un mēs nolēmām sagatavot nelielu preses relīzi un to izsūtīt ziņu aģentūrām un Latvijas medijiem. 

Tiešām, efekts bija! Ziņu nopublicēja vairāki Latvijas centrālie mediji. Par šo notikumu ieinteresējās arī Latvijas televīzija. Tā diezgan ikdienišķs notikums ieguva pietiekami lielu publicitāti, un Latvija kārtējo reizi varēja lasīt un skatīties TV ekrānos par Daugavpils Universitātes vaboļpētniekiem un viņu sasniegumiem.

Paralēli Latvijas Vides aizsardzības fondā izvērtēšanā bija divi mūsu sagatavoti projektu pieteikumi, kas absolūti nebija saistīti ar ziņu par atrasto Latvijai jauno sugu. Pēc kādas nedēļas kolēģi no Rīgas, kas bija piedalījušies fonda projektu vērtēšanas komisijas sēdē, man piezvanīja, lai iepriecinātu, ka mūsu iesniegtie projekti ir apstiprināti. Ooo, cik laba ziņa! - es nopriecājos, apjautādamies, kā tad gāja sēdē? Nu, Jums jau bija izcili, - noteica kolēģis, - Kad padome esot skatījusi Jūsu projektus, cēlās pats ministrs un teica, ka vakar televīzijā esot redzējis sižetu par Daugavpils Universitātes vaboļpētniekiem, ka šie prot labi strādāt un viņu projekti ir pietiekami kvalitatīvi, lai tos atbalstītu!

Redz, kā! Īstajā laikā izskanējusi ziņa var daudz palīdzēt, bet var arī negatīvi ietekmēt virkni svarīgu lēmumu. Tāpēc nekad nevajag baidīties par saviem sasniegumiem stāstīt citiem, tai skaitā medijiem! 

Piārs palīdz!

Stāsti par saviem atradumiem citiem! Neviens par to nezinās un nenovērtēs, ja Tu nestāstīsi!

Krupis apēda

Kādu dienu Jersikas apkārtnes mežos es ieraudzīju jaunus baļķu krāvumus. Mežinieki bija labi pastrādājuši. Nozāģēts kārtējais meža nogabals. Protams, ka man kā biologam gribētos, lai skaistie meži ar staltajām priedēm un apsēm mūs priecētu pēc iespējas ilgāk, taču es saprotu arī mežiniekus, kuri dara savu darbu. Ja no bioloģiskās daudzveidības viedokļa jo vecāks koks, jo labāk, tad no tautsaimniecības skatupunkta - visam savs vecums. Uz baļķu krāvumiem no apkārtējā meža parasti salido daudz dažādas ar koksni saistītas sugas. Vabolēm tā ir paradīze! Ilgtspējīgi skatoties nākotnē, tās ir dzīres mēra laikā. Bez lielajiem kokiem mežā saruks arī vaboļu populācijas, iespējams, pat kāda izzudīs. Taču atgriezīsimies pie vaboļu dzīrēm uz baļķu krāvumiem. Tur salido arī daudzas retas sugas, kuras ikdienā dzīvo koku vainagos un pētniekiem ir grūti noķeramas. Tāpēc, sakot "reta suga", vienmēr jāpiedomā - vai tā patiesi ir reta, saistīta ar specifiskām dzīvotnēm, reti sastopamiem barības augiem, vai arī to mēs, vaboļpētnieki, nemākam regulāri noķert.

Protams, es uzreiz devos pie baļķu krāvuma, lai uzmanīgi aplūkotu, kādas sugas ir atlidojušas šoreiz. Bija virkne jebkurā mežā sastopamu koksngraužu, pāris Chrysobothris ģints krāšņvaboles, asmalis, vēl šis tas. Jāsaka, ka šoreiz nekā interesanta. Pēkšņi uz nozāģētā apses stumbra es ieraudzīju nelielu, zaļganpelēku, slaidu koksngrauzi. Izskatījās pēc Stenostola. Mūsu pusē šīs ģints vaboles ir ļoti retas. Pats agrāk pāris reizes biju tās ķēris Slīterē un Moricsalā, bet jauktā mežā Jersikas pusē šo sugu redzēju pirmo reizi! Entomoloģiskā tīkliņa man nebija, tāpēc nolēmu pielavīties pēc iespējas tuvāk un vaboli ķert ar roku. Pacēlis plaukstu uz augšu, sāku to tuvināt retumam. Pēkšņi vabole pacēla segspārnus un aizlidoja, atstādama mani ar skābu sejas izteiksmi. Vienīgais, ko paspēju, bija pamanīt, ka vabole aiz ceļa nolaidās ceļmalas zālē. Tāpēc uzreiz metos uz turieni aplūkot zāli. Neticēsiet! Nedaudz dziļāk zālē ieraudzīju pazudušo vaboli, no zemes rāpojam uz augšu pa timotiņa stumbru. Apdomājis, kā labāk vaboli satvert, atkal tuvināju roku. Pēkšņi kaut kāda zibenīga kustība un vaboles uz zāles stiebra vairāk nebija! Kas notika? Vai tiešām atkal nesanāca noķert? Jā! Rūpīgāk ieskatījies zālē, ieraudzīju lielu, labi nobarojušos krupi, kurš, pamanījis kustīgo vaboli, to vienkārši apēda! Diemžēl retā suga jau bija krupja vēderā, bet zinātnei tās atradne Jersikā palika nepiefiksēta, jo simtprocentīgi droši es nevarēju apgalvot, kuru sugu es redzēju. Par laimi, apmēram pēc gada es šo sugu tomēr konstatēju Jersikā. 

Parastais krupis

Priede kaktusos

Madeiras salā kalna nogāze pie Funčalas pilsētas visa ir noaugusi ar invazīvajiem Opunciju ģints kaktusiem. Vietējie iedzīvotāji spaiņiem lasa šo kaktusu augļus un lejā, pilsētā, tos tirgo tūristiem. Nedaudz pakāpjoties pa diezgan stāvo nogāzi virs pilsētas, paveras fantastiski skati gan uz Funčalu, gan uz salu apņemošo Atlantijas okeānu.

Kādu dienu mēs ar Uldi nolēmām doties pa nogāzi vaboļu meklējumos un vienlaicīgi - labu ainavu fotomedībās. Okeāna ūdens bija tumši zils, bet liedagi, mums ierasto balto smilšu vietā - pelēcīgi brūni. Jā, Madeiras sala ir vulkāniskas izcelsmes sala, un tāpēc smiltis gar okeānu, tur, kur nav klinšu, ir pelēcīgi - brūnganas, vairāk spīdīgas. Tāpēc skati, kas pavērās no kalna nogāzes bija fantastiski!

Tā, meklējot vaboles saulē izdegušajā zālē, zem akmeņiem, uz krūmu lapām un citur, mēs nonācām līdz kaktusu audzei. Izbrist cauri tai ir neiespējami, taču vietējie iedzīvotāji starp kaktusiem bija iestaigājuši daudzas takas. Iešana pa šīm takām nebija patīkama. Kolīdz solis nedaudz nost no takas, tu pieskaries kaktusam. Tam pieskaroties, ādā sadurst nez cik asi kaktusu dzelkšņi, kuru gali ādā nolūzt. Pēc katras tādas reizes tu stāvi un neapmierinātu sejas izteiksmi velc nolūzušos dzelkšņus no ādas ārā, tad atkal turpini iet pa stāvās nogāzes taku, līdz atkal neuzmanīgi pieskarsies nākošajam kaktusam. 

Tālumā es ieraudzīju vecu priedi ar biezu, krokotu krokodilādas tipa mizu, kas liecināja par iespaidīgo koka vecumu. Skaidri varēja vairākās vietās saskatīt sasveķojumus, kas liecināja, ka mizā ir kāpuru ejas. Bet, ja tur ir kāpuri, tad, iespējams, ka uz izgaismotā stumbra var būt arī vaboles. Taču līdz priedei var tikt, ejot caur blīvu opunciju audzi. Mēģināju atrast kādu taku, kas vestu tuvāk priedei. Ar grūtībām un vairākiem kaktusu dzelkšņiem kāju ādā pietuvojos apmēram pusotra metra attālumā. Vaboles diemžēl uz stumbra neredzēja, taču tās varēja būt kreves spraugās vai zem atmirušās kreves plēksnēm, tāpēc gribējās vēl tuvāk. Nācās noliekties virs zemākajām opuncijām un rūpīgi aplūkot stumbru ap sasveķojumiem. Nekā! Arī tādā veidā vaboles neizdevās ieraudzīt. Kājās un elkonī sūrstēja āda. Tātad tur bija sadūrušies kaktusu dzelkšņi. Vajadzēja tos visus izvilkt. Apsēdos takas malā ārpus kaktusu audzes un sāku savu organismu attīrīt no asajiem svešķermeņiem. Kāds ducis nolūzušo dzelkšņu tika izvilkts no ādas. Taču tas nebija viss! Vēlāk viesnīcā nācās rūpīgāk apsekot sāpošās vietas un atbrīvot ādu no atlikušajiem, grūtāk pamanāmajiem dzelkšņiem. Šoreiz sanāca, ka dzelkšņi tika dabūti pa tukšo. Vaboļu uz priedes stumbra nebija. Tomēr ļoti interesantā vieta tika pārbaudīta. Ne vienmēr ir rezultāts, taču tu zini, ka izdarīji visu, lai tiešām pārliecinātos, ka tur nebija vaboļu.

Opunciju audze Madeirā pie Funčalas

Madeiras salas kalnu nogāzes vietām ir gandrīz vertikālas...

Vaboles Madeirā toreiz tika ķertas ne tikai kaktusos, bet pat Funčalas parku zālienos

1. janvāra atgadījums mežā

Pēc ilgām decembra lietavām 1. janvāra rīts atnāca ar salu un baltu sniegu. Beidzot drēgnums un pelēcība beidzās, un sākās ziema. Pēcpusdienā ar ģimeni nolēmām izbraukt dabā, kaut kur pa Daugavpils apkārtnes iekšzemes kāpas apaugušajiem skaistajiem priežu mežiem. 

Iekāpām mūsu apvidniekā, lai labāk var izbraukt pa pielijušajiem meža ceļiem, un devāmies izbraukumā dabā. Es paņēmu dažus plastmasas puļķus vabolēm. Īstais laiks tās meklēt ziemošanas vietās: zem sausu koku mizas, pie koku stumbru pamatiem, vecos celmos... Ziemā mežā var atrast daudz interesantu sugu. Pirmkārt, ģints Dromius skrejvaboles, kuras pie koku stumbru pamatiem var atrast tikai aukstajā sezonā no oktobra līdz aprīlim. Kā kļūst nedaudz virs nulles, šīs skrejvaboles dodas pa koku stumbriem uz vainagiem un tur mizgraužu ejās medī mizgraužus, to oliņas, kāpurus un kūniņas. Īsti dabas sanitāri, kuri jāpēta ziemā. Agrāk šīs ģints sugas tika uzskatītas par ļoti retām, taču, kad tika atklāts to dzīvesveids, zinātnieki saprata, ka tās sastopamas gandrīz visur. 

Iebraukuši mežā vienā no meža ceļiem, izkāpām no mašīnas nedaudz pastaigāt, paskriet, paelpot svaigo ziemas gaisu, bet es piemērotās vietās šur tur pameklēju arī vaboles. Pa kādai melnajai līķvabolei, kas sastopamas zem koku kreves, pa kādam parastam Dromius... Retumu pagaidām nebija. Nedaudz pastaigājuši, nolēmām braukt uz citu vietu.

Nedaudz tālāk bija izcirtums, bet aiz tā - skaists priežu mežs. Tieši pa izcirtumu mežā gāja neliels ceļš, kurš, iespējams, pat nebija atzīmēts navigācijas ierīcēs. Es to ceļu labi zināju, jo vasarā un rudenī tur ik pa laikam braucām sēņot. Pa nakti sniega nebija sasnidzis daudz, tādēļ nolēmām iebraukt mūsu sēņu vietās. Izcirtumā ceļš gāja pāri diviem nelieliem pauguriem, bet ielejā starp tiem iepriekšējās dienās bija pielijusi peļķe, kas vienmērīgi bija apsnigusi ar sniegu. Tā kā iekšzemes kāpās augsne pārsvarā bija smilšaina, tad nekādas briesmas ar apvidnieku izbraukt pāri peļķei es nesaskatīju. Tā arī darīju. Taču pēkšņi izdzirdējām ledus lūšanas čirkstoņu. Spēcīgā mašīna sāka rūkt, bet uz priekšu nebrauca. Kas notika? Izkāpu apskatīties un uzreiz sapratu, ka izbrauciens dabā beidzies. Naktī sasalušais ledus neizturēja mašīnas svaru un riepu vietā ielūza. Mašīna "uzgūlās" uz ledus ar apakšu. Riepas griežas, bet pabraukt nevar.  Nest un likt zarus zem riepām nebija jēgas. Vienīgais, kas varēja glābt, bija cits auto ar trosi. 

Sāku domāt, kurš kolēģis 1. janvāra pēcpusdienā varētu būt pilsētā un atbraukt mūs izglābt. Sāku zvanīt vienam, otram... Visi smējās, kā es ar savu ne mazo mašīnu varēju iestigt mežā, bet diemžēl atbraukt palīgā nevarēja. Viens laukos, cits pie draugiem, radiem... Sazvanīju Aināru. Viņš piekrita un noteica, lai gaidām.Viņam vajadzēja paņemt darba mikrobusiņu, jo tas esot spēcīgāks.

Mazliet nosaluši, pēc kādas pusstundas sagaidījām Aināru. Nedaudz pasmējušies par mūsu neveiksmi 1. janvāra izbraucienā, piekabinājām trosi pie mūsu mašīnas, un ar otro piegājienu mašīna tika dabūta no ledus uz stabila substrāta. No rīta darbā kolēģi uzjautrinājās par manu piedzīvojumu. Palīdzēt nevarēja, bet uzjautrināties gan bija gatavi. :) Šoreiz - par mani, bet citreiz - par kādu citu. Tā taču jautrāk dzīvot!  :)

Jaungada naktī uzsniga sniegs

Kad jūra balta un saule nenoriet

Es ļoti labi saprotu, kā radies Baltās jūras nosaukums. Vasarā bezvēja laikā, īpaši, kad saule aiziet aiz kalniem, Baltā jūra paliek balta kā piens. Pienbalts spogulis, kurā atspīd krastos augošo koku ēnas un kalnu silueti. Baltajās naktīs Baltā jūra patiešām izskatās balta, sevišķi, ja tu uzkāp kādā no apkārtnes kalniem.

Būdami ekspedīcijā pie Baltās jūras Kandalakšas pilsētas apkārtnē, mēs gandrīz katru vakaru baudījām pasakainus skatus. Vispār daba aiz polārā loka ir krietni citādāka nekā pie mums. Taiga, tad tundra, kur zemi kilometru garumā klāj nebeidzami ķērpju lauki. Vēl interesantāka ir kalnu tundra. Tur vairāk saglabājušās boreālās sugas.

Baltās naktis vismaz man pilnībā nojauca orientāciju laikā. Visu laiku gaišs, vienīgi vakarā saule aizgājusi aiz kalna. Tad nevari saprast, kad iet gulēt, kad celties... Tā kādu vakaru mēs izdomājām uzkāpt tālumā redzamajos kalnos, aiz kuriem uz laiku paslēpās saule. Kalni bija otrpus Baltās jūras līcim. Kājām nereāls gabals, tāpēc lūdzām Aigaru iedarbināt busiņu un, aidā, pie kalniem! Kāpšana galīgi nebija viegla. Ļoti stāva nogāze. Knišļu miljons. Nelīdz nedz aizsargtīkls, nedz pretodu aerosoli. Bet gribas uzkāpt, lai no metrus 700 augstuma paskatītos uz Balto jūru un Kolas pussalu pretējā virzienā. Vietām kāpšana bija gandrīz vertikāla. Entomoloģisko tīkliņu nācās bāzt mugursomā. Citādāk traucēja ar abām rokām ieķerties vertikālajā sienā. Vienā vietā es ieraudzīju nomestu odzes ādu. Kā tas iespējams? Tik tālu uz ziemeļiem, aiz polārā loka? Izrādījās, ka odzes vietām ir sastopamas arī aiz polārā loka. Odžu klātbūtne mūsu rāpšanās ceļā neatviegloja kāpšanu. Tieši otrādi, visu laiku nācās piedomāt, kur likt roku?

Tā kā nakts gaiša un gara, lēnītēm mēs tikām kalnā. Ak, Dievs! Kas par skatu no tā pavērās uz Balto jūru! Baltā, spoguļgludā virsma, salas, dūmaka! Emocijas neaprakstāmas! Skaistāki par kalniem ir tikai kalni! Un Baltā jūra baltajās naktīs no zilganbaltā kalna! Emocijas vienkārši plūda! Kalnu tundra piedeva savu noskaņu. Ķērpji, šur tur ložņājošas apses un kadiķa formas, kā arī nepazīstami ziedoši ziemeļu augi. Mēs gājām pa lēzeno virsotni tālāk uz priekšu, lai redzētu kalna pretējo nogāzi. Uzkāpuši līdz kalna augstākajam punktam, mēs ieraudzījām ne mazāk iespaidīgu ainavu. No lejas skatoties, aiz kalna paslēpusies saule šajos ziemeļu platumos nemaz nenoriet. Tā ir redzama saulrieta krāsās iekrāsotās debesīs. Kas tas par skatu! Ir ap pulskten diviem naktī, bet tu no kalna virsotnes redzi nenorietējušu sauli. Kā divās pasaulēs. Lejā pie jūras saule ir norietējusi aiz kalna, bet kalnā, tā turpina virzīties tālāk. Šeit tu saproti, ka zeme tik tiešām apaļa un tā riņķo ap sauli.

Tādās reizēs aptver, ka tev ir tik lielisks darbs - pētīt dabu. Tādā veidā tev ir iespēja redzēt visneidomājamākās vietas, mazskartu dabu un fantastikas ainavas! Vienmēr jādara tas, kas patīk, un tad tu būsi daudz laimīgāks! Vaboļu pētīšana man ir darbs un hobijs vienlaicīgi! Cik kolosāli tas ir!

Pie Baltās jūras baltajās naktīs...

Kalnu tundras zonā. Fonā - Baltā jūra

Kalnu tundra. Šeit ir kosmiskas enerģijas, kuras jāpabauda

Ceļš līdz apmetnei tāls. Tur, aiz tā kalna pie jūras...

Baltajās naktīs Baltā jūra ir balta

Aiz kalna uz ziemeļu pusi baltajās naktīs saule nenoriet

Fizika ir fizika

Svētdienas pēcpusdienā pirms došanās kārtējā braucienā uz Ilgām ar ģimeni nolēmām aiziet uz karuseļiem, kas apmēram uz nedēļu bija atbraukuši uz Daugavpili un izvietoti pilsētas centrā Vienības laukumā. Ļaužu pūļi. Atnākuši vecāki ar bērniem, bērni vieni paši... Pēc neliela ģimenes konsīlija izvēlējāmies klasisko karuseli - ķēdēs iekārtus soliņus, kas griežoties pa apli, ātrumā paceļas un griežas gandrīz paralēli zemei. 

Pienākuši pie karuseļa, katrs apsēdāmies savā soliņā, piesprādzējāmies un gaidījām atrakcijas sākumu. Drīz vien karuselis sāka griezties. Visi cilvēki kā cilvēki jau griežas normālā augstumā, vienīgi es kādu metru virs zemes. Un kā neceļos, tā neceļos augstāk. Kas tas? Vai tad man gadījās vieta ar defektu? Nē! Sapratu. Vienkārši mana masa bija krietni virs vidējās piemērotās šim karuseļu veidam, un es nemaz nevaru pacelties tik augstu, cik citi. Un tagad iedomājieties skatu no malas - visi griežas vairāk vai mazāk vienā līmenī, un viens būdīgs onkulis apmēram metru no zemes. Manuprāt, tas izskatījās visai smieklīgi. Kad iedomājos, kas būtu, ja es būtu vēl smagāks un ātrumā kājas ķertu zemi. Sapratu, ka labāk nedomāt par to un kaunpilni gaidīt mirkli, kad karuselis beigs griezties. Un galvenais, ka svētdienas dienā pie karuseļiem skatītāju netrūka. Turklāt tas viss notika Daugavpils centrālajā laukumā! Man bija kauns. Nu ko? Fizika ir fizika! Pret fizikas likumiem nenostāsies. Kopš tās reizes es vairāk nenododos šāda veida atraktivitātēm. 

Karuseļi, karuseļi...

Tagad uz karuseļiem man labāk patīk skatīties datora monitorā

Ūsainis asajos dadžos

Vaboļpētnieki ir nedaudz traka tauta. Ja mēs redzam kādu interesantu vaboli, vienalga, kur tā sēdētu, mēs centīsimies kāroto eksemplāru dabūt.

Nelielas Bulgārijas pilsētiņas Blagoevgrad nomale. Priežu mežmala uz ļoti straujas, gandrīz vertikālas  metrus 400 -500 augsta paugura nogāzes. Brīvā brīdī mēs ar Aināru Pankjānu un Uldi Valaini devāmies uz turieni vabolēs. Toreiz mani interesēja ķīļgalvju ģints skrejvaboles. Es biju nospraudis mērķi atrast kaut vienu šīs ģints sugu un nofotografēt tās biotopu - vietu, kur tā dzīvo. Līdzīgos priežu mežos Vidusjūras rietumdaļā Spānijā, Mursijas apkārtnē, es atradu dažus šīs ģints eksemplārus, taču Vidusjūras austrumos mīt pavisam citas šīs ģints sugas, un man vajadzēja tās atrast. Mežā bija ļoti sauss. Arī zāle pilnībā sakaltusi. Ļoti kārotās skrejvaboles man negadījās ieraudzīt, taču manu uzmanību piesaistīja uz nogāzes augošs ļoti asu dadžu krūms, kuram iekšienē ziedēja daži ziedi. Rūpīgāk ieskatoties, uz viena no ziediem es ieraudzīju apmēram pusotru centimetru garu, iegarenu vaboli ar sarkaniem segspārniem, uz kuriem bija ovāls, melns plankums. Pēc izskata es uzreiz sapratu, kas tas ir - koksngrauzis Purpuricenus kaeleri. Pie mums Latvijā šī suga nav sastopama. Tā izplatīta vairāk uz dienvidiem - no Krievijas Lejasurālu stepēm līdz Spānijai. Šīs ģints vaboles man vienmēr ir piesaistījušas uzmanību. Daudz retu sugu, turklāt visas skaistas. Pats agrāk nevienu šīs ģints sugu nebiju ķēris. Tāpēc bez šaubām šo vaboli man vajadzēja dabūt. Taču tā visnotaļ bija neiespējamā misija.

Redzot, ka vabole mierīgi barojas uz zieda un netaisās lidot projām, es sāku apsmadzeņot variantus, kā pa gandrīz vertikālo nogāzi tikt līdz dadžu krūmam? Basām kājām vieglāk sajust substrātu un vieglāk sataustīt zāļu ciņus, taču tur tas nebija iespējams - ļoti asi akmeņi, čiekuri un skujas. Izlēmu lavīties kurpēs. Gāja visādi. Brīžiem stāvus, brīžiem sēdus, brīžiem slīdot uz pēcpuses, bet es tuvojos dadžu krūmam. Ja tur nesēdētu Purpuricenus, neviens nekad mani nepiespiestu rāpties lejā pa stāvo nogāzi. Bet ieraudzīto vaboli man ļoti vajadzēja! Tā bija vairāk goda lieta. Nosprausto mērķi to dabūt vajadzēja sasniegt! Neticēsiet, bet es ar savu augumu un masu tomēr tiku līdz dadžu krūmam. Taču tikai tagad sākās nopietnākās problēmas. Dadzis bija ļoti ass, gar malām sen noziedējis un sakaltis, bet vidū - vēl ziedēja. Vajadzēja ļoti uzmanīgi tikt līdz ziedam un ar roku sagrābt vaboli. Cimdu man nebija. Arī krekls bija bez garajām piedurknēm. Nekas neatlika - uzmanīgi bāzu roku dadzī. Sāpēja. Ļoti sāpēja, jo dadzis dūra un sakaltušie, nenormāli asie dzeloņi dūrās plaukstā un elkonī, un daudzi tur nolūza. Sāpes slāpēja lielā vēlme vaboli notvert. Vai tad tik ilgi mocījos, līzdams līdz dadžu krūmam, lai tagad ļautu vabolei aizlidot? Nē! Tā nebūs! Par spīti visam mana roka tuvojās ziedam. Tad straujš tvēriens un vienlaicīgi vairāki desmiti dzeloņu iedūrās manā plaukstā. Taču vabole neaizmuka. Tā bija satverta plaukstā kopā ar dadža ziedu, kuru es norāvu no stumbra un ātri vilku ārā no dadžu krūma. Ar otru roku piepalīdzot, pamazām saspiesto plaukstu vēru vaļā. Jā, parādījās pie zieda piespiestās vaboles segspārni. Tātad viss kārtībā - vabole ir! Paņēmis rokā notverto Purpuricenus, es to aplūkoju un pie sevis vēlreiz nodomāju - nu, traki cilvēki esam mēs, vaboļpētnieki! Lai dabūtu sen kārotu vaboli, mēs esam gatavi iet cauri ciešanām, dažreiz pat riskēt ar dzīvību. Mūs tirda kolekcionāra gēns un apziņa, ka mēs varam pārvarēt visu, lai dabūtu kārtējo retumu. Citādāk dzīve nebūtu nemaz tik interesanta!

Dadži Blagoevgrad nomalē. Šis dadzis bildēts kalna virsotnē priežu mežmalā. Oriģinālais dadžu krūms bija ļoti liels un ass, taču drošības apsvērumu dēļ, lienot pēc vaboles, fotoaparātu es neņēmu līdzi

Stāvā nogāze sākumā bija kaut cik izejama, taču tālāk tā kļuva gandrīz vertikāla

Nogāzes augājs: dažādi asi krūmi un lakstaugi

Priežu mežs kalna galā pie Blagoevgrad

Blagoevgrad pilsēta un tās apkārtne

"...es laikam iesprūdu tualetē!"

Mūsdienās reti kuru var pārsteigt ar elektroniskām tualetes durvīm. Nospied pogu, durvis atveras. Ienāc iekšā, nospied pogu, durvis nobloķējas, lai neviens tevi netraucētu. Gribi atbloķēt - nospied citu pogu... Taču divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados vismaz Latvijā tādu tualešu durvju nebija. 

Kādā komandējumā uz Dāniju, kura laikā mēs iepazinām Dānijas pieredzi dabas skolu veidošanā, mēs iegājām vienā no turienes skolas tualetēm. Tualetē kā lidmašīnas pilota kabīnē - pogu vairāk kā sajēgas. Turklāt visas instrukcijas un paraksti pie pogām tikai dāņu valodā. Ieiešanai ārā viena poga. Tur viss skaidrs, bet kā durvis aizslēgt un pēc tam atvērt? Nu ko, pielietojot loģiku un meklējot atpazīstamus vārdus, kaut kā man sanāca aizbloķēt durvis. Arī ārā tiku - durvis automātiski atvērās. 

Pārējie kolēģi gaidīja, kā man veiksies ar līdz šim neredzētu elektronisku tualetes durvju savaldīšanu. Redzot, ka tualetes durvis atvērās un es tiku ārā, pārējie lūdza man apmācību kursu pareizā elektronisko durvju pogu spaidīšanā. Patiesībā, kā jau tas mēdz būt, jo sarežģītāka sistēma, jo vienkāršāk ar to strādāt. 

Vaboļpētnieki parasti ir ar labu humora izjūtu. Mēs varam izjokot viens otru, zinot, ka neviens neapvainosies. Protams, ir daži izņēmumi, bet ne no mūsējiem. Tāpēc arī šajā gadījumā mēs izdomājām drusku izjokot vienu mūsu kolēģi. Kad tas gribēja iet ārā no tualetes, mēs no ārpuses pieturējām durvis. Šis spiež durvju atbloķēšanas pogu, bet durvis automātiski neatveras. Klausāmies - viņš tā vairākas reizes ātrāk un ātrāk spiež to pogu, bet durvis kā neveras, tā neveras. Puiši! Es laikam iesprūdu tualetē! - atskanēja izmisusi kolēģa balss. Mēs sākām līdzjūtīgi teikt, lai sēž, ka meklēsim "glābšanas dienestu". Tad atlaidām durvis, un tās atvērās. 

Uzzinot, ka mēs tā izjokojām viņu, sākumā bija mazliet pikts, bet pēc tam solīja mums atspēlēties! Tagad mēs gaidām un zinam, ka agri vai vēlu, varbūt pat pēc gadiem četrdesmit, atmaksa par šo pāridarījumu sekos. Pat ja šis gadījums būs aizmirsts. Mēs taču vaboļpētnieki!

Tualetes mēdz būt dažādas. Arī ar elektroniski atveramām durvīm

Labākā pašizolācija pasaulē

Atgriežoties no ekspedīcijas Filipīnās, mēs lidojām ar vairākām lidmašīnām un bijām vairākās pasaules lidostās. Covid-19 pandēmijas apjomi gāja plašumā ar katru dienu. Mēs neviens nevarējām būt pārliecināti, ka pa ceļam neesam inficējušies ar vīrusu, tāpēc paši sākām spriest par to, kā pašizolēties tā, lai neaplipinātu savus tuviniekus mājās un kolēģus darbā. Tad mums iešāvās ideja, ka mēs visi vai vairākums varētu pašizolēties DU Studiju un pētniecības centrā Ilgās. Pilnībā noslēgt durvis un visiem draudzīgi kopā ārpus pilsētas gaidīt savu likteni. Saskaņojām savu ideju ar rektori un vienojāmies, ka pašizolēsimies Ilgās.

Nākamā problēma bija tikšana no lidostas līdz Ilgām. Sazvanījām universitāti un sarunājām, ka uz lidostu šoferis atdzīs mikroautobusu, atstās tajā atslēgas, bet pats atpakaļ uz Daugavpili dosies ar citu transportu, citādāk, ja viņš būs komunicējies ar mums, tad arī viņam vajadzēs pašizolēties. 

Saņēmuši bagāžu, mēs devāmies ārā no lidostas. Neredzējām nevienu darbinieku, nemaz nerunājot par to, ka kāds mums mērītu temperatūru, kā tas bija Davao un Dohas lidostās. Mēs devāmies uz mikroautobusu un sākām savu ceļu uz labāko pasaulē pašizolācijas vietu - Ilgām.

Pirmkārt, mēs bijām laba kompānija. Garā ceļojuma laikā mēs nepaspējām viens otram apnikt vai savā starpā sakasīties. Otrkārt, pašizolācija ārpus civilizācijas dabā ar visām civilizācijas ekstrām un iespējām pilnvērtīgi veikt pētījumus. Mēs sarunājām kolēģus, kas mums regulāri pieveda pārtiku. Uz visām Ilgu pils durvīm salikām brīdinājuma zīmes, ka ienākt aizliegts, jo ēkā noteikta karantīna. Starp citu, tas labi nostrādāja. Kādu dienu pie pils piebrauca viena dāma, kas, nesteidzīgi pastaigājoties, vēroja pils parku, tad piegāja pie ēkas un pie durvīm izlasīja brīdinājumu. Vajadzēja tikai redzēt, kādā ātrumā viņa metās prom no pils... Augstpapēžu kurpes nebija šķērslis viņas uzņemtajam ātrumam!

Katru dienu mēs veicām sabiedrībai lietderīgu darbu - daži skaldīja un krāva malku ugunskuram, daži kopa parku. Ieurbām bērzā sulas. Tika izmēģināta veikalā Depo pirkta sulu tecināšanas parikte. Protams, tā izrādījās sarežģītāka nekā viena otra mūsdienu zinātniskā ierīce, ar kuru pētnieki lieliski tiek galā. Sulas tvertnē tecēja daudz mazāk nekā ārpus tās, tāpēc šī rūpnieciski ražotā ierīce netika atzīta par tehnikas brīnumu un sagādāja zināmu vilšanos. Turklāt ne tāpēc, ka tā būtu slikta, bet gan tāpēc, ka īsti nevarēja saprast, kā to pareizi uzstādīt.

Pusdienas un vakariņas pašizolācijas laikā bija izsmalcinātas. Katrs mēģināja pagatavot kādu no saviem kulinārijas šedevriem. Īpaši izcēlās Dana, kurai lieliski padevās it viss, ko gatavoja. Un tā gandrīz katru vakaru tapa gari produktu saraksti, kas tika sūtīti kādam no kolēģiem, kas mums sagādāja visus pasūtītos produktus. Atvestie maisiņi un kastes ar ēdamo tika noliktas ārā pie ieejas durvīm. Kad sagādnieki aizbrauca, tad mēs gājām un tos nesām uz virtuvi. Tas bija vienlaicīgi gan ikdienas rituāls, gan atrakcija. Kad citā laikā kaut ko tādu varētu piedzīvot?

Un zinātne! Tik, cik es izdarīju pašizolācijas laikā, šķiet, es nebiju izdarījis daudzu gadu garumā! Beidzot bija laiks sēsties un sākt sakārtot vaboļu kolekcijas kastes. Bija dienas, kad es pie tā sēdēju no rīta līdz naktij. Es patiesi priecājos par šo pašizolāciju un ideju to pavadīt kopīgi Ilgās. Kā teiktu šefpavārs Mārtiņš Rītiņš - Kas var būt labāks par šo? Doma ir par pašizolāciju tik unikālā vietā kā Ilgas un tik kolosālā kompānijā.

Galvenais - visiem pašizolācijā nonākušajiem bija lieliska humora izjūta un spēja notiekošo uztvert adekvāti un atbilstoši esošajai situācijai. Mums bija jautri! Smējāmies, viens otru vilkām uz zoba, vakaros pat tiešsaistes attālinātus koncertus skatījāmies. Šī bija mana pirmā pašizolācija un noteikti labākā, kāda vien varēja būt! Ja nākotnē būs iespēja vēlreiz doties tik tālā ekspedīcijā, es noteikti gribētu braukt šajā pat sastāvā. Pārbaudīta vērtība!

P.S. Nevienam, par laimi, divu nedēļu pašizolācijas laikā neparādījās vīrusa simptomi.

Pašizolācija. Ilgas mūs sauca

Pašizolācija, pētot vaboles. Kas var būt labāks par šo?

Tik daudz vaboļu kolekcijas sakārtošanā es nebiju izdarījis vairākus gadus

Pat botāniķi priecājās, kā strādā vaboļpētnieki

Domājām ne tikai par vabolēm, bet arī par jaunu projektu idejām

Tiek vārīta pusdienu zupa. Uz dzīvas uguns

Kolēģi atveda kārtējos pārtikas maisus

Sabiedriskie darbi. Parka tīrīšana

Sabiedriskie darbi. Māris skalda malku...

...un sanes pie malkas šķūnīša

Top vakariņas

Pēc labi padarīta darba - karaliskas vakariņas

Uldis mēģina ieurbt caurumu bērza sulas tecināšanai

Kā pievienot Depo pirkto sulu ievākšanas parikti uzreiz saprast nevar :)

Pastrādāts ir. Dana gatavo pusdienas. Pirkstiņus var aplaizīt, cik garšīgi būs!

Pašizolācijas vakara izklaides. Tā ir, kad zaudē kāršu spēlē. Labie kolēģi!

Pašizolācijas laikā mūs traucēt nedrīkstēja 

Pat dabā bija jābūt uzmanīgiem

Un sakiet vēl, ka tā nebija labākā pasaulē pašizolācija...

Stresainā ekspedīcija uz Filipīnām

2020. gada marta sākums. Grupa Daugavpils Universitātes zinātnieku devāmies kārtējā ekspedīcijā uz Filipīnām. Pasaulē arvien vairāk pieņēmās Covid-19 pandēmija. Filipīnās pagaidām gan viss bija mierīgi - 3 saslimušie uz 111 miljoniem iedzīvotāju. Protams, lielākais uzliesmojums Ķīnā, Singapūrā, uz kruīza lainera... Prāts, protams, nemierīgs, taču biļetes sen nopirktas. Arī filipīniešu puse ir visu sagatavojusi ekspedīcijai. Tāpēc kopīgi nolēmām, ka par spīti visam tomēr lidosim. Tā kā mūsu bija daudz, lidojām vairākās grupās. Mēs ar Janu Rimvidu-Mickeviču plānojām lidot caur Hongkongu, pārējie - caur Singapūru, jo vēlējās vienu diennakti pabūt Singapūrā. Pirmā satraucošā ziņa piemeklēja mūs ar Janu. Filipīnas pārtrauca gaisa sakarus ar Hongkongu un mūsu reisu uz Davao atcēla dažas dienas pirms izlidošanas. Kas atlika? Mainījām biļetes. Nopirkām caur Stambulu. Turcijā nebija neviena saslimušā, tāpēc diez vai reisu Stambula - Manila atcels. Neatcēla un mēs aizlidojām. Pēc tam atlidoja arī tie, kas bija lidojuši caur Singapūru.

Tā kā mūsu ielidošana Filipīnās iekrita nedēļas nogalē, varējām nedaudz aklimatizēties. Visi dzīvojām viesnīcā Tropika, kur ir lielisks dārzs ar interesantiem tropiskajiem apstādījumiem. Protams, es izmantoju laiku lietderīgi un turpat viesnīcas dārzā sāku ķert vaboles. Īpaši vakaros uz apgaismojuma lampu gaismu. Tad vēl dažas dienas bija paredzētas darboties Mindanao Universitātē. Pirmkārt, man vajadzēja nolasīt ziņojumu starptautiskās konferences plenārsēdē. Otrkārt, mums visiem bija plānota vizīte Mindanao Universitātes Vaboļu pētīšanas centrā. Tā kā universitātes pilsētiņas teritorijā vietām ir saglabājušies pat dabisko lietusmežu fragmenti, es brīvajos brīžos vienmēr centos tur papētīt vaboles. Un parasti ar labiem rezultātiem. Bija arī oficiālās pieņemšanas pie universitātes prezidenta, kopīgas vakariņas un citas aktivitātes, bet pēc tam kopīgi ar Mindanao Universitātes kolēģiem bijām plānojuši ekspedīciju džungļos.

Vakarā pirms ekspedīcijas mēs devāmies uz tirdzniecības centru sapirkt visu ekspedīcijai nepieciešamo. Atpakaļ uz viesnīcu braucām ar takšiem. Ar mums kopā bija arī mans kolēģis, vaboļpētnieks Aleksandrs Aniščenko, kurš pirms darba pie mums Daugavpilī kādu laiku dzīvoja un strādāja Spānijā, un brīvi pārzina spāņu valodu. Tieši viņš taksī izdzirdēja šokējošo ziņu, ka Filipīnas sakarā ar Covid pēc pāris dienām uz nenoteiktu laiku slēdz visus iekšējos pārlidojumus! Mums pēc ekspedīcijas taču bija jālido no Davao uz Manilu (Filipīnu galvaspilsētu) un tad tālāk - uz Stambulu. Šī ziņa bija šoks! Nekavējoties jāmaina biļetes un jālido atpakaļ uz Latviju, jo citādi pēc tam var nākties neskaitāmus mēnešus vai varbūt pat gadus palikt gandrīz 10 000 km tālajā valstī... 

Tajā pašā vakarā viesnīcā mēs visi sanācām kopā uz apspriedi un nolēmām pārtraukt ekspedīciju un atgriezties Latvijā. Tā kā bija informācija, ka Manilu ieceļošanai, iespējams, slēgs ciet jau nākamajā dienā, biļetes meklējām izlidošanai pa tiešo no Davao. Atradām laika ziņā ļoti neizdevīgu, bet reālāko reisu lidojumam caur Kataru uz Helsinkiem un tad uz Rīgu. Lidošanas ilgums bija ap 50 stundām, kas ir nenormāli daudz, taču nebija izvēles. Nopirkām biļetes un nākamajā dienā izlidojām uz mājām. Pa ceļam pienāca satraucošas ziņas, ka arvien vairāk valstis sāk pārtraukt iekšējos lidojumus. Vakarā uz ārkārtas sēdi sanāca arī Latvijas Ministru kabinets. Kas notiks, ja Latvija pārtrauks lidojumus un mēs paliksim Katarā vai Helsinkos? Stress bija milzīgs. Taču veiksmīgi tikām arī līdz Helsinkiem un uzzinājām, ka Latvija plāno atcelt lidojumus, mums par laimi, tikai pēc divām dienām. Tā, nu, sanāca, ka izlidojām un ielidojām praktiski ar pēdējiem iespējamajiem reisiem! Un kas ar mums būtu, ja Saša Filipīnās taksī nenoklausītos liktenīgās vietējās ziņas?

Kā vēlāk uzzinājām no filipīniešiem, burtiski nākamajās dienās slēdza iebraukšanu arī Filipīnu lielākajās pilsētās, tai skaitā Davao, kur mēs bijām. Ja mēs dotos uz džungļiem, mēs nevarētu pat pilsētā atgriezties. Bet, par laimi, mēs jau bijām Rīgā, un mūs visus gaidīja 14 dienu pašizolācija, bet par to - nākamajā stāstā.

Katrs brauciens uz Filipīnām sākas Mindanao Universitātes Vaboļu pētījumu centrā

Sestdienas rīts. Nesteidzīgas brokastis viesnīcā Tropika Davao pilsētā Filipīnās

Pirmdien no paša rīta mans ziņojums starptautiskas konferences plenārsēdē

Tikšanās ar Bagobo Tabagawa cilts folkloristiem. Kopā ar Mindanao Universitātes prezidentu

Tikšanās ar topošajiem filipīniešu vaboļpētniekiem

Nodarbībā ar filipīniešu studentiem. Mācāmies vietējās vaboles

Kolēģe Dr. Analyn Anzano Cabras atnes našķi. Ne vaboles, bet krabjus

Diemžēl COVID-19 pārtrauca mūsu komandējumu. Mājupceļā uz Dohu. Reiss notika. Arī tas jau bija pluss