Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Smirdīgās vakariņas

Pēc Švientokšišas reģionālā dabas parka direktora, mūsu sena sadarbības partnera, vaboļpētnieka Stanislava Huruka ielūguma es ar nelielu grupiņu Daugavpils Universitātes biologu studentu un kolēģi Nikolaju Savenkovu devāmies vaboļu pētīšanas ekspedīcijā uz Dienvidpoliju. Mums bija paredzēti pētījumi Kielce un Zakopane pilsētu apkārtnes īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās. Kā apmetnes vieta bija profesora Huruka vasaras māja nelielā ciematā Bieliny, kas atradās vien dažu kilometru attālumā no dabas parka.

Švientokšišas reģionālais dabas parks tika izveidots ar domu aizsargāt vietējo Švientokšišas kalnu dabas daudzveidību. Šie kalni nav augsti, tikai nedaudz virs 600 m, taču tajos ir sastopamas ļoti interesantas Centrāleiropai raksturīgas sugas. Savukārt Zakopanes apkārtnē ir Augstie Tatri, tur jau ir sastopami pat vietējie endēmiķi. Un to parādīt mūsu studentiem būtu ļoti interesanti un noderīgi.

Dzīvojot gandrīz luksus apstākļos, mēs varējām daudz vairāk laika veltīt dažādu interesantu vietu apceļošanai un pētīšanai. Pa dienu apceļojām apkārtnes kalnus, bet vakaros spīdinājām uz gaismu naktstauriņus. Ja bijām noguruši, gaismas ekrānu izlikām turpat, pie mājas, izsaucot kaimiņu izbrīnu. Arī laiks toreiz bija izcils - dienā tuvu trīsdesmit, naktīs virs divdesmit grādiem. Tropiskais klimats.

Mājā bija lieliska virtuve ar visu nepieciešamo sadzīves tehniku. Pat ar dažādām ekstrām - blenderiem, kafijas automātiem, tosteriem utt. Braucām uz Kielce lielveikalu, sapirkām produktus un ēst gatavojām paši.

Poļi ir pašpietiekama nācija, un uz veikalos nopērkamajiem produktiem viss bija tikai poliski. Vietējie produkti bija garšīgi un lēti. Meitenes izdomāja, ka vakariņās vārīs kartupeļus, taču mums vajadzēja kaut ko izdomāt pie kartupeļiem. Gaļa bija iepriekšējā dienā... Mēs ieraudzījām veselu stendu ar tādām kā želejveida desām, uz kurām bija rakstīts "Fļaki". Ilgi domājām, kas tas varētu būt? Tāda kā aukstā gaļa, bet šķidrāka. Svešvalodā uz etiķetes nebija neviena vārda. Arī vietējie, kuriem varētu pajautāt, arī nerunāja svešvalodās. Ņemot vērā to, ka šī gaļas izstrādājuma veikalā bija daudz un dažādi veidi, turklāt cilvēki to pirka, tam vajadzēja būt kaut kam labam. Galu galā jāpagaršo ir arī kaut kas vietējais...

Uzvārījuši kartupeļus, sagriezām recekļaino desu. Visi bija izsalkuši, un metāmies ēdienam virsū. Paņēmuši mutē, gandrīz visi vienlaicīgi dīvaino "auksto gaļu" izspļāvām. Tas bija kaut kas tik bezgaršains! Es pat teiktu- negaršīgs un nedaudz smirdīgs. Nu, man un vairumam no mums tas galīgi negaršoja. Cik labi, ka vēl bija krējumā taisīti svaigo salātu un lociņu salāti! Ēdu kartupeļus ar salātiem. Daži vairāk izbadējušies puiši sakniebtām lūpām turpināja ēst dīvaino poļu ēdienu. Vakariņas bija izbojātas.

No rīta, satikuši profesoru Huruku, izstāstījām viņam par mūsu vakariņām un dīvaino produktu, kas mums negaršoja. Profesors saldi nosmējās un izstāstīja, ka poļiem šis ēdiens gan garšo, taču tas ir pusfabrikāts, ko jāprot pagatavot. Turklāt pirms lietošanas tas ir jāvāra vismaz 20 minūtes. Tie bija govju kuņģi, kurus pievieno zupām, mērcēm vai gatavo vēl citādāk. To visu noklausoties, smējāmies arī mēs! Tie, kas bija ēduši līdz galam nesagatavotos govju kuņģus, bija manāmi saviebušies un ar vismaz uz laiku pazaudētu apetīti. Mācieties valodas! Tās ir bagātība, kas dzīvē ļoti noder!