Dienas vidū Filipīnu augstākā vulkāna Apo kalna pakājē džungļu malas koki parasti ir saules izgaismoti. Iedams pa mežmalas taku, es vienmēr katru stumbru rūpīgi apskatīju, jo ik pa laikam uz tiem nolaižas pa kādam koksngrauzim, smecerniekam vai kādai citai vabolei.
Vienu reizi manu acu priekšā uz viena no kokiem apmēram četru metru augstumā nolaidās smaragdzaļa, metāliski ļoti spīdīga krāšņvabole. Protams, man līdzi nebija tīkliņa ar garu teleskopiski izvelkamu kātu vaboļu ķeršanai uz ziedošajiem kokiem. Kā dabūt atlidojušo vaboli? Līdz šim nevienā ekspedīcijā tās man nebija izdevies noķert. Kāpt pa koku uz augšu it kā varētu, taču ir diezgan droši, ka vabole no kāpšanas vibrācijām iekritīs zālē vai aizlidos. Krāšņvabolēm ir tāds paradums, ka tās iztraucētas vai nu aizlido, vai pievelk kājas un iekrīt zālē, tēlojot beigtas.
Neko prātīgu todien nespēju izdomāt, kā vien cerēt, ka šai krāšņvabolei patiks izlikties beigtai un tā nokritīs zālē zem koka. Bet ar ko mest, lai vaboli pēkšņi iztraucētu? Pēkšņi ienāca prātā doma, ka gar pašu koka stumbru vertikāli uz augšu varētu mest entomoloģisko tīkliņu. Ja notiks brīnums, vabole tajā iekritīs vai arī nokritīs zālē, kur es to pēc tam meklēšu. Tā kā citi varianti nenāca prātā, paņēmu savu visai plato entomoloģisko tīkliņu un strauji, gandrīz vertikāli gar pašu koka stumbru metu uz augšu. Kas notika ar vaboli, nesapratu, jo lidojošais tīkliņš aizsedza redzeslauku. Skaidrs bija viens - vabole zālē neiekrita! Tātad visdrīzāk tā aizlidoja... Paņēmis zemē nokritušo tīkliņu, ieskatījos tajā un, sev par brīnumu, iekšā ieraudzīju smaragdzaļo krāšņvaboli Chrysodema smaragdula. Neticami, bet izdevās! Pirmais paša ķertais eksemplārs Mindanao salas džungļos! Lai arī vairākus gadus braucu vaboļu pētījumos uz Filipīnām, vēl joprojām tas ir vienīgais šīs sugas īpatnis, ko pats esmu noķēris. Šoreiz vaboles instinkts saglabāties, izliekoties par beigtu, nenostrādāja... Vabole iekrita tīkliņā!
Entomoloģiskais tīkliņš lidojumā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru