Nē, nē! Šis nebūs stāsts par korupciju, bet gan par mašīnām taigā. Par Krievijas bezceļiem ir nācies dzirdēt un redzēt daudz. Taču tie vienalga ir ceļi pat, ja tie ir pavisam bezceļi. Taču Sibīrijā un Tālajos Austrumos ir vēl viens pārvietošanās veids - pa upju gultnēm. Ziemā, kad lielajā salā upes aizsalst, tās pārvēršas par ledus ceļiem daudziem taigas iedzīvotājiem. Savukārt vasarā ir nedaudz grūtāk. Ar spēcīgām visurgājēju tipa automašīnām tiek braukts pa pažuvušajām upju gultnēm, oļu sanesumiem, arī pa upju straumēm. Uz lielākajiem ceļiem pāri upēm ir tilti, lielākoties sasisti no koku baļķiem un dēļiem. Kad kalnos uznāk lietavas, upēs ūdens strauji ceļas, un ļoti bieži pēc lielākām lietavām upju straume tiltus noskalo, un tad, kamēr kāds atjauno nopostīto tiltu, pārvietošanās pāri upei ir, to šķērsojot pa ūdeni. Ar lielu mašīnu tas ir diezgan droši, taču, ja brauc ar džipu vai veco krievu UAZ modeļa mikroautobusu, gadās visādi.
Braucot uz Burejas rezervātu, apmēram 100 km līdz Burejas upei ir jābrauc pa taigu un upju gultnēm. Tālajā un grūtajā ceļā mēs devāmies ar divām mašīnām - smago ZIL visurgājēju un mazo UAZ mikroautobusu, ko Krievijā tēlaini sauc par "buhanka", kas tulkojumā nozīmē "maizes kukulis". Es kopā ar vēl dažiem ekspedīcijas dalībniekiem neapdomīgi izvēlējos mikroautobusu. Braukšana tajā izskatījās manāmi ērtāka nekā smagās mašīnas kastē ar dēļu soliem. Pirms mūsu brauciena kalnos bija spēcīgas lietusgāzes, un vienā vietā ūdens bija nonesis koka tiltu. Piebraukuši klāt, konstatējām, ka tilta nav, un ūdens straume ir kā riktīgā kalnu upē. Tā ne pa jokam! Smagā mašīna nedaudz ieslīpi ar grūtībām, taču veiksmīgi šķērsoja upi, braucot pa ūdeni. Mūsu "kukulim" negāja tik viegli. Šoferis pēc tautības bija armēnis. Īsts Kaukāza džigits. Man jau pašā sākumā likās, ka labi nebūs, taču šoferis neklausījās mūsu iebildumos un vēlmē lūgt atbraukt smagajai mašīnai mūs pārvest un atlikušos kilometrus braukt ar vienu lielo mašīnu. Nē! Džigits teica, ka viņš pārbrauks, ka straume ir nieks un viņš ar savu mašīnu ir pārvarējis daudz nopietnākas upes.
Ja džigits teica, džigits darīja. Mēs sākām braukt. Vienā mirklī mūsu "kukulis" gandrīz pārvērtās par zemūdeni. Mašīna ienira ūdenī līdz priekšējam stiklam. Dīvaini, bet ūdens salonā neieplūda. Iestrēgusi kaut kādā zemūdens vagā, mūsu mašīna noslāpa. Protams, motors un viss pārējais bija ūdenī. Un, protams, tādu mašīnu vairāk neiedarbināsi. Mums palīgā devās otra mašīna. Pārvarot ūdens straumi, tā piebrauca mums priekšā. Šoferi mēģināja piesiet mūsu mašīnai grožus un to pārvilkt pāri upei. Kaut kā viņiem tas izdevās, un smagā mašīna mūs sāka vilkt. Mēs sēdējām salonā, jo upes vidū sausiem tikt no mikroautobusa ārā nebija iespējams, bet slapināties ceļa sākumā neviens negribēja.
Kad mūsu transporta līdzeklis bija pārvilkts gandrīz līdz upes vidum, groži satrūka, un spēcīgā straume mūs ar visu mikroautobusu sāka nest. Nobijies es biju ne pa jokam, taču, par laimi, mikroautobuss aizķērās aiz lielāka zemūdens akmens, un straume mūs tālāk nenesa. Smagās mašīnas šoferis pieāķēja metāla trosi un pārvilka mūs līdz otram krastam. Samirkušajai mašīnai bija jāžūst, bet man vairs negribējās turpināt ceļu ar mūsu džigitu! Par laimi, viss labi beidzās un mēs sasniedzām Burejas upi, kur mūs gaidīja rezervāta inspektori un trīs motorlaivas. Ekspedīcija turpinājās...
Tilts pāri Burejas upei. Šo tiltu Burejas straume nespēs sagraut. Pa šo tiltu iet slavenā Baikāla - Amūras dzelzceļa maģistrāle - BAM
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru