Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Kā es atradu Monochamus saltuarius

2020. gada 28. jūlijs. Latvijas koksngraužu trakumi turpinās. Pēc kolēģa Mareka Ieviņa iniciatīvas šogad tika pieteiktas neformālas sacensības starp Latvijas koksngraužu pētniekiem par to, kurš konstatēs un nofotografēs šajā gadā Latvijā visvairāk koksngraužu sugas. Mareka iniciatīvai pievienojās Latvijas Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes kolēģis Kristaps Vilks un ar nelielu novēlošanos pievienojos arī es.

Sacensību azarts darīja savu, un es šajā gadā daudz vairāk braukāju apkārt pa Latviju, meklēdams koksngraužu sugas. 28. jūlijā nolēmu doties uz Nīcgales mežiem cerībā, ka atradīšu dažas ne retas, bet šogad vēl neredzētas sugas, piemēram, vītolu slaidkoksngrauzi (Oberea oculata), vai kāda liepu suga var nejauši gadīties. Iepriekšējā reizē es biju ar nazi aizgriezis dažus liepu zarus, cerot, ka uz vītošo zaru smaržu uz tiem atlidos kāds rets koksngrauzis. Taču nebija nekā. Jūlija beigas varētu būt šīm sugām jau par vēlu. To dzīves ilgums ir īsāks, un šajā laikā dabā tie vairs sastopami tikai olu vai kāpuru veidā. Arī uz apsēm neatradu vajadzīgās sugas. Apskatot jaunos blīgznu dzinumus, ievēroju, ka dažiem ir nograuztas galotnītes, kas turpat blakus apžuvušas karājās. Ā, tātad šeit nesen ir darbojies vītolu slaidkoksngrauzis! Nograuztas un sažuvušas vītolu galotnītes ir raksturīgas šīs sugas darbības pēdas. Taču, neskatoties uz ļoti rūpīgu katra zariņa aplūkošanu, slaidkoksngraužu tur nebija. Kāda neveiksmīga diena!

Atcerējos, ka nedaudz tālāk meža ceļa malā bija palikusi neliela egļu baļķu kaudze. Nolēmu piebraukt tai klāt un papriecāties par parastajiem Monochamus ģints koksngraužiem, kurus tautā, pateicoties to garajām antenām, sauc par ūsaiņiem. Baļķi bija saulē labi apspīdēti. Uzmanīgi piegājis klāt, lai neaizbaidītu tramīgās vaboles, es sāku aplūkot vienu pēc otra egļu baļķus. Jā, re, kur pāris Monochamus sutor vēl mēģina pāroties, lai gan sezona strauji tuvojas beigām. Nedaudz tālāk vientuļš tēviņš ar norautu labās ūsas galu sildījās saulē. Pametu acis tālāk un redzu vienu salīdzinoši nelielu šīs ģints īpatni ar izteikti raibiem spārniem. Kas tas? Pārmērīgi raiba M. sutor mātīte? Tādas gadās. Skatos rūpīgāk - nē, tēviņš. Strauji satvēru vaboli, lai nejauši neaizmūk un vēlreiz rūpīgi pavēroju vaboli! IR! Hiperretais Monochamus saltuarius. Vairāk nekā 250 gadu laikā, kopš Latvijā tiek pētītas vaboles, šī ir trešā vieta un trešais eksemplārs, kas zināms no mūsu valsts teritorijas. Nē! Superdiena! Tik retu sugu tik nejauši atrast ir liela veiksme!