Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Garausis

2020. gada 9. jūlijs. Pēc darba Ilgās nolēmu iebraukt mežā un nedaudz pasēņot. Gailenes aug, jo Daugavpils tirgū tās var nopirkt pie daudziem tirgotājiem pa lētu cenu. Sākumā piestāju mežā aiz tā saucamās Čugrova mājas. Tur man ir zināmas pāris vietas, kas darbojas kā indikators - ja tur ir gailenes, būs arī citur. Aizejot līdz pirmajai gaileņu vietai, jutos vīlies. Mežs ir tīrīts un gaileņu vieta aizaugusi ar izcirsto koku un krūmu atvasēm. Protams, gailenes neredzēju. Kāpu mašīnā un braucu uz citu mežu. Tur viss izskatījās cerīgi! Ceļmalā starp smalkajām eglītēm pēkšņi ieraudzīju daudz pusauga vecuma gaileņu! Viss dzeltens! Stingras, svaigas, aromātiskas... Salasījis gailenes, paskatījos mašīnas virzienā. Pie priekšējās riepas kaut kas rosījās. Rūpīgāk ieskatījies, sapratu, ka tas bija zaķu jaunulis. Es piecēlos kājās un vēroju garausi - pētnieku. Piebāzis purniņu tuvāk riepai, tas ilgi ostīja gumiju. Tad saslējās kājās un kaut ko pētīja mašīnas virsbūvē. Re, cik drošs! - es nodomāju. Gluži kā mazam bērnam zaķu jaunulim interesēja agrāk neredzētā lielā spēļmantiņa - mašīna. Apmierinājis savu ziņkāri, garausis apsēdās meža ceļmalas zālē, noplūca garu ēterenes stebru un sāka to kāri ēst. Es paņēmu no kabatas mobilo telefonu, ieslēdzu fotokameru un uzmanīgi devos zaķa virzienā. Man par izbrīnu, garausis - pētnieks nemuka projām, bet gan, skatīdamies uz mani, mierīgi turpināja ēst gardos meža lakstaugus. Piegāju klāt apmēram metra attālumā. Nofotografēju pirmo, otro kadru... tad ziņkārīgais zaķēns piecēlās un gandrīz vertikāli saslietām ausīm paleca kādu metru nostāk egļu biezoknī, un turpināja mierīgi ēst saplūktos gardumus. Taču es, salasījis gailenes, iekāpu mašīnā un sāku braukt tālāk. Zaķis palika sēžam, vien pagriezis galvu noskatījās mašīnas braukšanas virzienā.

Jaunais. Pieredzes vēl pamaz. Gribas visu redzēt, apostīt. Cerams, ka līdzīgu interesi neizrādīs, satiekot mežā lapsu vai lūsi..., - aizbraucot nodomāju.