Vaboles mežā vai izcirtumā ļoti bieži cilvēka ķermeni uztver kā vertikālu koka stabu un uz tā mēģina nolaisties. Gadījumā, ja uzvilkta dzeltena jaka vai T-krekls, īpaši aktīvi nolaižas antofīlās jeb uz ziediem dzīvojošās vaboles, jo tās savukārt, redzot dzelteno krāsu, mūs uzskata par lielu ziedu. Tāpēc, ejot pa mežu, ir jārēķinās, ka uz tevis noteikti var apsēsties kāda vabole. Dažreiz - arī lielāka. Man vismaz tas gadās bieži. Ja vabole apsēžas uz apģērba, parasti tu to nejūti, bet ja uz kādas ar drēbēm neapklātas ķermeņa daļas, tad cilvēks var reāli sabīties, gan no pēkšņā trieciena, jo vaboles lido ātri, gan no asajiem nadziņiem, ar kuriem vabole, lai noturētos, ieķeras ādā.
Kādā saulainā jūlija dienā pusdienu pārtraukuma laikā es izbraucu uz ļoti sausu biotopu, kas izveidojies zem augstsprieguma elektropārvades līnijas netālu no Daugavpils apvedceļa. Gribēju nobildēt vienu no koksngraužu sugām, kurai tajā vietā vajadzēja būt. Bruņojies ar entomoloģisko tīkliņu rokās, es staigāju un apskatīju ziedošās ģipsenes. Pagaidām vajadzīgo vaboli nemanīju.
Sāka zvanīt mobilais telefons. Nolicis zemē tīkliņu, es paņēmu telefonu un sāku runāt ar kolēģi. Uzkāpis iekšzemes kāpas augstākajā punktā, kur bija vislabākā zona, atslēdzies no apkārt notiekošā, es pilnībā nodevos sarunai. Pielicis telefonu pie labā vaiga, es nekustīgi stāvēju un runāju.
Pēkšņi pa kreiso vaigu sajutu asu triecienu! Saruna pārtrūka pusvārdā, un es pat nedaudz palecos. Kolēģe neizpratnē prasīja, kas man notika, ka teikumu nepabeidzu. Es vēsā mierā pateicu, lai pagaida, jo kaut kas liels man apsēdās uz otra vaiga. Ar kreiso roku satvēru uz vaiga sēdošo vaboli. Tā izrādījās lielā krāšņvabole (Chalcophora mariana), kas ir apmēram 3 cm gara, spēcīgi hitinizēta, metāliski spīdīga vabole. Pasmējies ar kolēģi par to, ka pie vaboļpētnieka vaboles pašas lido, turpināju sarunu, bet vaboli turēju rokā, lai pēc sarunas uztaisītu pāris bildes un palaistu to. Aizsargājama suga. Tās attīstībai vajag lielu dimensiju priežu celmus vai baļķus.
Nofotografējis lielo krāšņvaboli, es ļāvu tai lidot, bet pie sevis nodomāju - Nu, kāpēc lielās vaboles, kas mēģina nolaisties uz manis, visbiežāk kā nolaišanās vietu izmanto tieši manu seju?
Lielā krāšņvabole (tas pats eksemplārs, kas toreiz man nolaidās uz vaiga)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru