Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Priežu sveķotājkoksngrauzis

Priežu sveķotājkoksngrauzis (Nothorhina muricata) ir viena reta un ļoti interesanta koksngraužu dzimtas vabole ar slēptu dzīvesveidu. Tā attīstās ļoti vecu, saulē labi izgaismotu priežu mizā. Mēs, zinātnieki, žargonā šādu vecu priežu mizu saucam par krokodīlādas mizu. Tādām priedēm dažreiz kreves plēksnes ir daudzus centimetrus biezas. Šo sugu viegli atrast pēc tās darbības pēdām. Biezā miza, kurā attīstās šīs vaboles, ir ar daudz izsveķojumiem. Vietām mizā pat veidojas nelieli sveķaini dobumi. Tādas priedes dabā es esmu redzējis vairākās vietās, galvenokārt piejūrā. Vienu no tādām vietām savulaik man parādīja mežu pētnieks Jānis Donis pie Ķesterciema.

Braucot pa Kurzemi, Kolkā satiku kolēģi Kristapu Vilku no Latvijas Universitātes bioloģijas fakultātes. Kristaps man pastāstīja, ka iepriekšējā dienā viņš redzēja vairākas vaboles uz kādas priedes pie Sīkraga. Tas mani ļoti ieinteresēja, jo savā mūžā pats es nekad nebiju atradis šīs sugas vaboli dabā.

Es devos uz Sīkragu. Atradu uz vairākām priedēm sveķotājkoksngrauža bojājumus. Rūpīgi tos aplūkojot, nevienu vaboli neredzēju. Varbūt vēl bija par agru. Šī suga ir termofīla. Tai patīk saulē labi iesilstoši priežu stumbri. Nu ko? Neveicas man! Minūtes desmit nostāvējis pie katra koka, sapratu, ka rezultāta nebūs. Izlēmu doties tālāk, bet pēcpusdienā piestāt man zināmajā atradnē Ķesterciema mežā. Pa ceļam piestāju Slīterē, Kolkā, vēl vairākās vietās. Ziemeļkurzeme ir ļoti interesanta vaboļu pētniekiem. Tur daudz kas ir citādāk nekā citviet Latvijā. Arī daudzas sugas citādākas. Tāpēc jebkura apstāšanās nozīmē to, ka tu vari atrast kaut ko interesantu vai citviet Latvijā retu. Jūras ietekme!

Piestājis Ķesterciemā pie sveķotājkoksngrauža iezīmētajām priedēm, devos pie pirmās lielākās. Pie saulē izgaismotās izsveķojumu puses nostāvēju minūtes piecas, līdz pamanīju kādu kustību. Pāris metru augstumā pa kreves spraugu virzienā uz leju skrēja brūna, slaida vabole. Jā, tas bija sveķotājkoksngrauzis. Atpazinu kolekcijās un internetā redzēto siluetu. Sagaidījis, kamēr vabole tika līdz sasniedzamam augstumam, es to ar pirkstiem piespiedu kreves spraugā, apakšā pieliku entomoloģisko tīkliņu un atlaidu vaboli. Tā, protams, iekrita tīkliņā. Tā es tiku pie pirmā paša ķertā sveķotājkoksngrauža eksemplāra. Tālāk pēc dažām minūtēm parādījās nākamais, aiznākamais. Noķert izdevās trīs eksemplārus. Pārējie pieci, kurus tajā dienā redzēju, bija izveicīgāki par mani un spēja aizmukt vai paslēpties kreves plaisās. Interesanti ir pašam uzzināt jaunumus par šādu mazpazīstamu sugu bioloģiju un uzvedību. Tāpēc man patīk pētīt vaboles. Katru dienu tu uzzini kaut ko jaunu!