Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Meža susuru meklējot

Ilgas ir unikāla vieta Latvijā. Šeit sastopami daudzi mūsu floras un faunas retumi. To skaitā arī meža susurs. Ik pa laikam saviem studentiem es dodu uzdevumu pēc putnu izlidošanas pārbaudīt būrus un savākt tur esošo ligzdu pārpalikumus, un tad savākto substrātu izsijāt caur augsnes sietiem, pārbaudot nidikolās vaboļu sugas (tās ir vaboles, kas dzīvo vai attīstās putnu ligzdās). Latvijā tādu sugu ir padaudz, iespējams, pat kādi daži simti. Studentiem tas ir interesants lauka pētījums. Ilgās, putnu būros pētot nidikolās vaboles, ik pa laikam mums izdodas ieraudzīt arī meža susura ligzdas un pašus simpātiskos zvēriņus. Meža susurs ir līdzīgs pelei, tikai ir ar kuplu asti. Kad to ieraugi būrī, ļoti bieži tas izliekas aizmidzis un nekož. Taču vajag tikai novērst uzmanību, un susurs ātri nozūd kokos. Dažreiz, uzsēdināts uz zara, tas kādu laiku papozē, tad nolec no zara un ātri mūk prom.

Vienu reizi ar bioloģijas studentiem Ilgu apkārtnē devāmies pārbaudīt būrus. Līdzi bija koka kāpnes, maisiņi ligzdu substrāta savākšanai, entomoloģiskie tīkliņi. Pirmais būris bija netālu no pils pavecākā liepā. Pielikām trepes. Viens no studentiem uzrāpās līdz būrim, ar roku aiztaisījis būra izskreju, viņš uzmanīgi attaisīja būra vāku un iesaucās. Ir! Iekšā sēž susurs. Tāds liels, ar skaistām acīm. Šī nebija pirmā reize, kad mēs lauku praksē pārbaudījām būrus. Puisis nolēma susuru paņemt rokā un parādīt citiem. Viņš bāza roku būrī, taču zibenīgi to izrāva ārā! No pirksta pilnīgi straumē sāka tecēt asinis. Arī man savā ilgajā lauku prakses vadītāja pieredzē nekad nav gadījies, ka meža susurs iekož. Kas tad šoreiz susuram atgadījās?

Iedevām entomoloģisko tīkliņu, lai ar to aizsedz atvērto būri un kāpj lejā ātri dezinficēt un pārsiet koduma vietu. Nācās kāpt pašam, lai saprastu, kas tas par susuru - nezvēru ir? Ieskatījies būrī, uzreiz sapratu, ka būrī esošais dzīvnieks nav susurs. Tā bija pelēkā žurka, kas uzkāpusi kokā četru metru augstumā. Protams, ka žurka neļausies sevi paņemt rokās. Taču pirmais prieks par to, ka pirmajā būrī izdevās ieraudzīt peļveidīgu grauzēju, bija lielāks par prasmi atšķirt susuru no žurkas. Neviens taču nevarēja iedomāties, ka žurka var uzkāpt tik augstu kokā! Tā bija laba mācība mums visiem - turpmāk rūpīgāk izturēties pret drošības pasākumiem tāda veida mācību ekskursijas laikā.

Protams, ekskursiju uz laiku mēs pārtraucām. Gājām vēlāk pēc pusdienām. Toreiz būros bez žurkas vēl mēs redzējām arī dzeltenkakla klaidoņpeli, garausaino sikspārni, lapseņu ligzdu un atradām arī vienu snaudošu meža susuru. Kā jau miega pelei pienākas, tas snauda, aizvēris vienu aci, ar otru vērojot apkārt notiekošo. Nedaudz aplūkojuši to, mēs atļāvāmies būt neuzmanīgi un nepamanīt, kā susurs ar zibenīgu ātrumu izmuka no nepieskatītā būra un uzskrēja tuvākā bērza vainagā.

Cik labi, ka Daugavpils Universitātes bioloģijas studentiem lauku prakses notiek Ilgās - vienā no Latvijas bioloģiski daudzveidīgākajām vietām. Savām acīm redzot dabā Ilgu retumus, mūsu sagatavotie biologi noteikti būs bagāti ne tikai ar zināšanām, bet arī ar lielām praktiskajām iemaņām pētīt dabu dabā!