Tas bija sen, kaut kad astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito sākumā. Kārtējā ekspedīcija uz Ilgām, kurā piedalījās arī Latvijas Dabas muzeja molusku pētniece Digna Pilāte, kura līdzi bija paņēmusi dažus gadus veco dēlēnu Māri. Kā parasti visi bija apmetušies Ilgās, bet pēc tam katrs darbojās, kur gribēja. Tajā dienā Digna plānoja doties pētīt mitros mežus un nelielo purveli pie Sila upes ietekas Riču ezerā. Nikolajs kā vienmēr gribēja klīst gar Ilgu mežmalām jaunu tauriņu sugu meklējumos. Es arī gribēju pievienoties Nikolajam. Divatā interesantāk. Kopā klīstot, arī par tauriņiem var daudz jauna uzzināt, pārrunāt ko interesantu par koksngraužiem, krāšņvabolēm vai sprakšķiem, ko Nikolajs kolekcionē privāti savai kolekcijai.
No rīta parasti pulcējāmies Ilgu pils priekšā, nedaudz pārrunājām dienas gaitu un tad katrs devāmies savās gaitās. Arī torīt dienas sākuma rituāls bija līdzīgs. Kamēr gaidījām pārējos kolēģus, es kaut ko pajautāju mazajam Mārim. Bērns sakautrējās nedaudz, tad noliecās pie zemes, paņēma nelielu akmeni un tiešā tēmējumā meta man pa pieri. Protams, man iesāpējās, un es sajutu, ka pa pieri no sitiena vietas sāk tecēt asinis. Akmens lauska bija asa, un nejauši man pārsita vienu no pieres asinsvadiem.
Neatceros, gan jau vismaz klusībā lamājos. Taču Māris, ieraudzījis pārsisto pieri, sāka histēriski raudāt. Protams, ka Mārim visus pāridarījumus es toreiz piedevu. Mamma toreiz ar viņu gāja uz purvu, un tas fakts pats par sevi mazam bērnam bija pietiekams sods. :) Kopš tās reizes, kad satieku Māri, parasti viņu kaitinu, atcerēdamies šo atgadījumu. Taču, neskatoties uz šo incidentu, es skaidri zinu, ja man vajadzētu ar Māri iet izlūkos, es droši ietu!
Māris Pilāts mūsdienās darbībā dabā. Dabas cilvēks. Dabas fotogrāfs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru