Krka Nacionālais parks Horvātijā ir viena no skaistākajām un daudzveidīgākajām vietām. Ja parka apmeklējums sakrīt ar savvaļas ciklamenu ziedēšanas laiku, parks vietām ir viss rozā. Taču mani kā vaboļpētnieku, pirmkārt, interesēja tajā dzīvojošās vaboles. Savukārt tūristi uz Krka Nacionālo parku brauc baudīt fantastiskās ainavas, ko veido uz Krka upes esošā ūdenskritumu kaskāde. Gar Krka upi un ap ūdenskritumiem ir izveidotas tūristu takas. Tur aug arī daudz vecu, dobumainu koku, kas ir ļoti interesanti man kā koleopterologam.
Tā nesteidzīgi pētot koku stumbrus un uz tām esošās vaboles, es baudīju šī fantastiski skaistā nacionālā parka dabu un nesteidzīgo mieru, kāds raksturīgs Vidusjūras reģiona valstīs. Krka upē ir iespēja arī nopeldēties. Ņemot vērā to, ka ārā ēnā bija vismaz +33 oC karsts, paiet garām peldvietai bija grūti. Lai arī upes dibens bija ļoti akmeņains un vietām pat slidens, tas nemazināja baudu, ko šādā laikā var dot pelde. Es peldēju, skatījos uz majestātiskajiem ūdenskritumiem un domāju, cik svarīgi patiesībā ir tas, ka tavs darbs un hobijs sakrīt, ka vari darīt to, kas tevi interesē un, ka, pateicoties tavam darbam, tev ir tik daudz iespēju redzēt pasauli un tās skaistākās vietas. Vientulībā mazliet pafilozofējis, es izlīdu no Krka ūdens un gāju tālāk pa tūristu taku, aplūkodams gandrīz katru koka stumbru. Vaboļu nebija ļoti daudz, jo arī mežā bija ļoti karsti un sauss.
Piegājis pie viena no vecajiem kokiem, es iztraucēju lielu ūsaini ar garām, garām ūsām. Vabole strauji saslēja spārnus, pacēlās gaisā un apsēdās metrus četrus augstāk uz māzerveida izauguma, kas bija uz vecā koka. Visdrīzāk, tas bija kāds no Cerambyx ģints lielajiem koksngraužiem, kuru garums var sasniegt 4 - 5 cm. Kā tagad tikt klāt pie vaboles? Horvātijā varētu būt interesanta suga, kuru noteikti vajadzētu Daugavpils Universitātes vaboļu kolekcijai. Variantu nebija. Un man par prieku, vabole sēdēja un netaisījās lidot projām.
Garām gāja vietējie nacionālā parka darbinieki. Tā kā vietējās universitātes kolēģi bija saskaņojuši manus pētījumus, es vērsos pie viņiem, rādīdams uz vaboli, kas mani interesē. Puiši paskatījās uz vietu, kur sēdēja vabole, tad uz mani un teica - Nu, varam mēģināt, saliekot rokas divatā, Jūs pacelt, bet Jūs tāds paliels... Nu ko. Atspēries uz viņu sakrustotajām rokām, es saslējos pret koku un mēģināju aizsniegt vaboli. Mani pacēla, taču nenoturēja... Pārāk smags es biju. Cik ātri saslējos uz augšu, tik ātri arī kritu. Vabole aizlidoja... Diemžēl! Mēs nedaudz pazobojāmies par neizdevušos mēģinājumu noķert ūsaini un šķīrāmies. Šajā procesā galvenais bija nacionālā parka darbinieku attieksme! Manuprāt, Rietumeiropas vecajās valstīs diez vai ko tādu kādreiz izbaudītu, bet postsociālistiskajās zemēs cilvēki ir tādi vienkāršāki, atvērtāki, izpalīdzīgāki. Un tas man simpatizē, esot šajās valstīs.
Krka ūdenskrājumi
Krka upes ieleja
Krka suvenīri: kaltētu olīvu virtenes. Ļoti gardi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru