Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Interesantais kaimiņš

Latvijā par Sibīrijas tautām mes zinām salīdzinoši maz. Populārākā noteikti ir čukčas, par kuriem tautā klīst diezgan daudz un dažādas anekdotes. Studējot aspirantūrā M. Lomonosova Maskavas Valsts Universitātē XX gadsimta astoņdesmito gadu beigās - deviņdesmito gadu sākumā man sanāca dzīvot vienā kopmītņu blokā ar kursabiedru no Jakutijas, kura tautība bija čukča. Vismaz tā viņš pats man teica.

Mans Jakutijas kursabiedrs studēja biofiziku. Tā kā biofizika ir eksperimentāla zinātne, istabiņā viņš parasti ieradās krietni vēlāk nekā es. Tāpēc redzējāmies darba dienās mēs īsu laiku, toties nedēļas nogales bijām "kopā" - vienā kopmītņu blokā. Tas bija interesants laiks, kurā varēja klātienē iepazīt šo anekdotēs tik populārās Sibīrijas tautas pārstāvi. Anekdotes stāsta par visiem, arī mums, latviešiem. Bet realitātē mēs visi esam cilvēki. Katrs ar savām īpatnībām, arī nacionālajām.

Mēs dzīvojām draudzīgi, taču dažreiz mūsu starpā bija nelielas nesaskaņas. Un parasti tas bija tad, kad viņš atgriezās no brīvlaika mājās. No dzimtenes Aleksandrs vienmēr līdzi atveda daudz un dažādus māju labumus. Piemēram, strogaņinu jeb saldētu zirga gaļu. Jakutijā ziemā temperatūra noslīd zem -50 oC. Šādā temperatūrā sasaldētu zirga gaļu vietējie iedzīvotāji izmanto pārtikā. Griež plānām šķēlītēm un ēd. Mutē kūst... Taču iedomājieties, ja Jums piedāvātu pagaršot gaļu, kas stundas padsmit bijusi ceļā, gar malām atkususi un ar iedzelteniem taukiem. Nu, es tādu norīt nevarēju. Tas bija kaut kas tik pretīgs, ka man nācās izspļaut. Protams, tas aizvainoja manu kursabiedru. Tomēr vēl trakāk bija, kad viņš izvilka no ledusskapja trīs litru burku ar marinētu zirga zarnu, kas pildīta ar zirga speķi. Šī ēdiena dēļ mums ar viņu bija visnopietnākais konflikts. Kopmītņu kaimiņš nerunāja ar mani nedēļu - pusotru. Kā es varēju atteikties no šīs delikateses, pasakot, ka es to mutē nedabūšu? Iedomājieties - zirga zarna un iekšā gandrīz sūnu krāsas speķis. Nu, skaidrs, ka tā zarna nebija labi tīrīta...

Arī viņa atvestais medījums man nenāca pie sirds. Vienreiz viņš atveda nomedītu savvaļas pīli. Čukčas medījumam ļauj nedaudz sabojāties un tikai tad to ēd. Viss bloks smirdēja no tā, ka viņš pīlei plēsa nost spalvas. Ne mazāk kārdinoša tā bija uzvārīta. Nu, ko darīt, ka es nevaru kaut ko tādu ieēst. Dzīvojot ar citas tautības cilvēku, vienmēr jarespektē viņa nacionālās īpatnības. To es arī darīju, taču ne vienmēr es spēju pārvarēt sevi, lai nogaršotu vienu otru nacionālo delikatesi. Tāds es esmu...