piektdiena, 2020. gada 17. jūlijs

Trieciens pa vaigu

Pētot vaboles Filipīnu džungļos, naktīs mēs parasti uzliekam gaismas ekrānu, kas domāts nakts kukaiņu pievilināšanai. Ja paveicas ar izvēlēto vietu un laika apstākļiem, nakts kukaiņu pētīšana, pievilinot tos ar gaismu, ir kā asa sižeta filma. Viss notiek tik spraigi, ka nevari saprast, ko pirmo skatīties, ķert. Atlido viens par otru skaistāki, neparastāki, īpatnējāki tauriņi, vaboles, dievlūdzēji, prusaki, blaktis... Gandrīz visa kukaiņu pasaule pie viena balta, izgaismota palaga ekrāna. Arī pētnieki kā asa sižeta filmā ķer, tvarsta, sūc ekshausterā vai vicinās ar entomoloģisko tīkliņu. Viens bļauj, lai citi skatās, kas atlidoja, cits lamājas, ka nakts tauriņš vai vabole pazuda džungļos, vēl kāds nervozi sauc kolēģi, lai paskatās, kas viņam ausī ielidoja? Sajūsmas saucieni, pa kādam lamuvārdam, ja kas nesanāk, dažreiz pat spiedzieni, ja, piemēram, kāds dievlūdzejs ar savām priekšējām tvērējkājām tā straujāk satver kādas pētnieces pirkstu. Reāla strauja sižeta nakts aktivitāte ar emocijām, vārdiem un necenzētas realitātes piesitienu. Taču tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ja pie ekrāna ar ļoti skaļu, dobu dūkšanu atlido kāda atlasa degunradžvabole (Chalcosoma atlas)!

Centimetrus septiņus - astoņus garā, druknā, melnā vabole, ar garām, slaidām kājām un žiletes asuma nadziņiem, bet tēviņi vēl arī ar milzīgiem trim izliektiem ragiem respektu rada, pat tikai paskatoties uz to! Un, ja vēl kāds izdomā šo vaboli paņemt rokā, pēc tam ilgu laiku jūtas nelaimīgs, jo vabole jau pirmajās sekundēs pamanās ar spēcīgajām kājām un asajiem nadziņiem tā saskrāpēt roku, ka viss, kam ir pieskārušies šī milzeņa nadziņi, paliek asiņainās švīkās. Vaboles kājas ir tik spēcīgas, bet nadziņi asi, ka cilvēka āda tiek sagriezta kā ar žileti.

Ja, stāvot pie ekrāna, dzirdi skaļo, dobo dūkšanu, piesargies, ka vabole nejauši neietriecas tevī. Tas var būt pat ļoti sāpīgi. Vienā no ekspedīcijām es to izbaudīju uz savas ādas. Toreiz mēs bijām apmetušies Talomo kalna pakājē Mindanao salas dienviddaļā. Gaismas ekrānam bija izvēlēta vieta uz džungļu un izcirtuma robežas. Nakts bija ideāla, un tūkstoši visneiedomājamāko kukaiņu sāka lidot uz izgaismoto ekrānu. Kādas tik formas un krāsas nebija?! Šķiet, visa džungļu kukaiņu bioloģiskā daudzveidība mēģināja salidot ap mūsu gaismas ekrānu. Viena pēc otras sāka lidot arī milzīgās atlasa degunradžvaboles. Dobā dūkšana ir mānīga. Patiesībā šīs vaboles lido ļoti ātri, turklāt tām bremzēšanas mehānismi ne vienmēr nostrādā labi, un tās vienkārši ietriecas ekrānā, zālē vai kāda kolēģa ķermenī. Tad parasti atskan arī šis tas ne pilnībā cenzēts. Tā, darbojoties pie gaismas ekrāna, es izdzirdēju kārtējo dūkšanu. Lidoja atlasa degunradžvaboles tēviņš. Lai arī no galvas atejošie ragi izliekti, ietriecoties tevī, sajūtas nebūs tās labākās. Atlidojušais ragainis sākumā strauji ietriecās ekrāna apakšējā malā un bez gaidīšanas atkal tikpat strauji uzlidoja, un, mainot lidojuma virzienu, tiešā trāpījumā ietriecās manā vaigā. Bija pēkšņi un sāpīgi! Iespējams, pat ne no lielajiem ragiem, bet gan no tā, ka milzu vabole ar saviem asajiem nadziņiem gribēja noturēties man uz vaiga. Palika dažas nelielas asiņainas rētas, izbīlis no pēkšņā trieciena pa vaigu un dzīves gudrība, ka, naktīs spīdinot kukaiņus uz gaismu, jābūt arī piesardzīgiem. Un kas būtu, ja vabole aizķertos aiz vaiga un mēģinātu noturēties vai ietriektos acī? Par laimi, nelielās rētas no rīta praktiski bija gandrīz nepamanāmas, taču kādi iespaidi no tādas nakts kukaiņu spīdināšanas palika uz visu mūžu!



Atlasa degunradžvaboles tēviņš Hamiguitan īpaši aizsargājamajā dabas teritorijā


Šis īpatnis trāpīja man pa vaigu. Es biju labvēlīgs un vaboli par to nesodīju. Lai dzīvo! Mums kolekcijai jau pietiek!


Uz gaismu pie kukaiņu pievilināšanas ekrāna ir atlidojusi atlasa degunradžvaboles mātīte. Mātītei ķermeņa priekšpusē nav aso ragu



Talomo kalna pakājē uz gaismu tiek ķerti nakts kukaiņi. Pie ekrāna darbojas vaboļu pētniece Anita Rukmane, tauriņu pētnieks Kirils Kolesņičenko (M. Lomonosova Maskavas Valsts Universitāte, Krievija),  botāniķe Dana Krasnopoļska un skrejvaboļu pētnieks Aleksandrs Aniščenko (visi no Daugavpils Universitātes)



No džungļiem lidoja ne tikai degunradžvaboles un sīktauriņi....



Atlidojušais dievlūdzējs pie ekrāna jutās kā dzīrēs. Barība lidinājās visapkārt...


Mana pāridarītāja kopā ar dažām sugasmāsām pašlaik atrodas Daugavpils Universitātes vaboļu kolekcijā. Studenti ir sagatavojuši ievietošanai kolekcijā.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru