Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Stirnas viltība

Silta jūlija pievakare Ilgās. Pa dienu brīžiem lija, tāpēc vakarpusē, kad laiks noskaidrojās, nolēmu aizbraukt paskatīties dažus zalkteņu krūmus, lai ievāktu vismaz dažus samērā retās zalkšu šaurspārnkrāšņvaboles eksemplārus. Nepieciešams atrast saulē izgaismotus zalkteņu krūmus, un jūnija beigās, jūlija sākumā dažviet uz tiem novērojamas šīs retās vaboles, kas ir monofāgi - barojas un attīstās tikai uz zalktenēm.

Zalktenes ir indīgi augi, kas ļoti skaisti un smaržīgi zied agrā pavasarī, bet pēc ziedēšanas tām saplaukst iegarenas lapas, savukārt vasaras vidū ienākas koši sarkanas ogas. Pie Riču ezera es zinu vairākas vietas, kur zalktenes ir saulē izgaismotas. Uz turieni tad arī devos meklēt vaboles.

Pēc raksturīgajiem izgrauzumiem gar lapu malām es atradu vairākus zalkteņu krūmus, kur varēja redzēt, ka vaboles uz tiem ir barojušās. Drīz pamanīju arī pašas vaboles - eksemplārus piecus uz viena krūma. Sabildēju, dažus no tiem paņēmu turpmākajiem pētījumiem un devos atpakaļ uz Ilgu pili.

Izbraucot no meža pie neliela, veca smilšu karjera netālu no Jakubovas fermas, mašīnai priekšā no krūmiem izskrēja stirnu buks. Strauji bremzējot, veiksmīgi izvairījos no sadursmes. Ceļam otrā pusē bija nepļauts ganību lauks ar ļoti garu kamolzāli. Mašīnu taranējusī stirna pēkšņi pazuda no mana redzes lauka. Kā? Tik ātri uz attālo mežu taču šī nevarēja paspēt aizskriet! - nodomāju es. Rūpīgāk ieskatījies garajā zālē, pēkšņi pamanīju stirnu buka ragus, kas rēgojās virs zāles. Kāda viltība! Drošāk par skriešanu pa atklāto lauku ir paslēpšanās garajā zālē. Turpat! Pie ceļa! Un saka vēl, ka stirnas nav gudras! Nedaudz pavērojis stirnu zālē, aizvēru mašīnas logu un aizbraucu tālāk. Lai jau priecājas, ka izdevās paslēpties no manis... :)