Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Pusspainis sarkstošo mušmiru

Kārtējā ekspedīcija uz Ilgām, kurā piedalās Latvijas Dabas muzeja kolēģi, tai skaitā lieliskā sēņu pētniece Inita Daniele. Ejam pa mežu, katrs meklēdams ko savu, taču kopīgi arī sēnes. Ja vaboles interesē parasti vaboļpētniekus, tauriņi - tauriņpētniekus, tad sēnēm pievērš uzmanību visi, protams, arī vaboļpētnieki. Kā vairumam latviešu, arī man sēņošana ir viens no hobijiem. Bet sēņošana kopā ar Initu, tā ir laime! Tu uzzini tik daudz nezināma par katru sēni, turklāt parasti saproti, ka sēņot tu līdz galam nemāki, jo liela daļa no tās kategorijas, kas tavā zemapziņā un saprātā ierindota "suņa sēņu", tātad neēdamo grupā, ir labas, pat garšīgas ēdamās sēnes!

Bez diskusijām man vienmēr "suņa sēņu" kategorijā ir iekļautas visas mušmires un makstsēnes. Labāk neēst nevienu mušmiri nekā nejauši apēst kādu ļoti indīgu sugu - tāda ir mana sēņotāja filozofija. Otra lieta, ko es ievēroju sēņojot, ja šaubies, tad neliec grozā!

Un tā mēs bridām pa Ilgu apkārtnes brikšņiem. Es meklēju vaboles, Nikolajs Savenkovs - tauriņus, Inita - sēnes. Un mēs ar Nikolaju draudzīgi rādījām Initai visas "suņa sēnes". Zinātnei tā vajadzēja! Laiks bija pasauss un sēņu nebija īpaši daudz. Vēl sarežģītāk toreiz bija ar ēdamajām sēnēm. Vienīgās, kas toreiz auga mežā visur, bija sarkstošās mušmires (Amanita rubescens). Protams, es zināju, ka tās ir ēdamas, taču centos Initu kaitināt, ka "suņa sēnes" es neēdu un neēdīšu. Tā zirgojoties, es nepamanīju, ka Inita pilnā nopietnībā sāka lasīt pusdienām sarkstošās mušmires. Kad bija salasīts apmēram pusspainis, Inita piedāvāja doties atpakaļ uz Ilgu pili un sākt gatavot pusdienas. Notīrījusi sarkstošās mušmires, Inita tās sacepa. Nu ko? Cita nekā pusdienās nebija kā tikai sarkstošās mušmires ar vārītiem kartupeļiem. Sakniebtām lūpām es ņēmu no pannas ceptās mušmires un liku šķīvī pie kartupeļiem. Vēl sakniebtākākām lūpām es sāku tās ēst. Ja tās būtu lasījis kāds cits, ne Inita, diez vai mani kāds pielauztu saceptās mušmires ņemt mutē. Initas uzraudzībā eksperimentālos nolūkos es garšoju jebkuru "suņa sēni"..., bet arī pie nosacījuma, ka degustācijā piedalās viņa pati. Vai ne, Inita?

Atgriežoties pie saceptā pusspaiņa sarkstošo mušmiru, jāsaka, ka tikai pirmie iespaidi bija ne visai. Sēnes izrādījās pat tīri ēdamas. Nu, apēdu es daļu no saceptā pusspaiņa. Iespējams, pat lielāko daļu...

Dārgais lasītāj! Ja Tev ir svarīga Tava veselība un dzīvība un ja Tu neesi drošs 100%, pat 110%, ka labi pazīsti sarkstošo mušmiri, nemēģini eksperimentēt ar savu dzīvību un nelasi tās! Nespeciālists sarkstošo mušmiri var viegli sajaukt, piemēram, ar pantermušmiri, kas ir nāvējoši indīga sēne. Es vismaz savus sēņu ēšanas eksperimentus atļaujos tikai Initas klātbūtnē un uzraudzībā. Neskatoties uz to, ka es pietiekami labi māku atšķirt sarkstošo mušmiri no citām sugām, sacepts pusspainis sarkstošo mušmiru tika ēsts tikai toreiz... Vairāk es neesmu tās ēdis. Mežā taču pietiek normālu ēdamo sēņu!