Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Pēkšņais atradums

2020. gada vasara bija veiksmīga ar dažādu retu koksngraužu sugu atradumiem Latvijā. Pēc kukaiņu pētnieka un fotogrāfa Mareka Ieviņa iniciatīvas, mēs četri cilvēki - Mareks Ieviņš, Uģis Piterāns, Kristaps vilks un es - uzsākām aizrautīgas sacensības, kurš šajā sezonā vairāk atklās un nobildēs koksngraužu sugas. Process sākās un veiksmīgi pārgājā tādā līmenī, ka mēs sākām organizēt speciālas koksngraužu meklēšanas ekspedīcijas. 15. un 16. jūlijā es devos šī gada otrajā ekspedīcijā uz Kurzemi. Bija iecerēts apmeklēt vairākas vietas Abavas ielejā, Dundagas novadā, tai skaitā Slīteres Nacionālajā parkā, kā arī pāris vietas Dienvidkurzemē.

Netālu no Dundagas novada Plintniekiem mežā ir vairāki izcirtumi ar atstātiem lieliem ozoliem. Pie dažiem no tiem uz zemes guļ atsevišķi lielāki vētras nolauzti zari, uz kuriem var atrast veselu kompleksu ļoti retu ozolu koksngraužu sugu. Piestājis ceļmalā pie izcirtuma, pēkšņi ieraudzīju divus cilvēkus ar entomoloģiskajiem tīkliņiem, kas no izcirtuma izgāja uz ceļa. Vajadzēja tā zvaigznēm sastāties, ka kaut kur Kurzemes dziļumos bez iepriekšējas sarunāšanas es satiktu savus kolēģus - vaboļpētniekus Uģi Piterānu un Kasparu Ozoliņu no Latvijas Dabas muzeja. Nopriecājušies par nejaušo tikšanos un pārrunājuši svaigākos rezultātus, es devos pie ozoliem, bet kolēģi uz Kaļķupes ieleju. Pie ozoliem koksngraužu bija maz, toties pats pirmo reizi mūžā noķēru un nobildēju Latvijā reto divpunktu šaurspārnkrāšņvaboli (Agrilus biguttatus).

Tālāk devos uz Dundagu. Tur pils parkā aug daudz liepu, uz kurām šogad tika atrastas divas ļoti retas koksngraužu sugas. Arī es gribēju tikt pie tām. Taču liktenis nebija labvēlīgs. Apsekoju gandrīz katru parkā augošo liepu, taču vajadzīgās sugas neatradu. Pievakarē nolēmu aizbraukt uz Slīteri. Ja nu kas būs izlidojis baroties uz vīgriežu ziediem, kas Ziemeļkurzemē pašlaik ziedēja pilnā sparā. Tur atkal satiku abus Latvijas Latvijas Dabas muzeja kolēģus! Ejot pa ceļu un aplūkojot pievakara saules apspīdētos ziedus, runājām par tām sugām, ko gribētos atrast. Kā vienu no sugām iedomājāmies lazdu slaidkoksngrauzi (Oberea linearis), kas ir milzīgs retums. Pirmo reizi Latvijai šo sugu bija norādījis Kavals 1868. gadā no Zlēkām, tad Lakševics un Mikutovičs 1939. gadā no Strazdes, un trešo reizi šo sugu atrada A. Napolovs un I. Roma Abavas senlejā pie Sabiles 2007. gada 6. jūnijā. Gar ceļa malu bija daudz lazdu. Mēs nospriedām, ka tā būs piemērota vieta, jo šīs sugas vaboles attīstās lazdu jaunajos dzinumos.

No rīta nolēmu atgriezties Slīteres "Zilajos kalnos". Pārāk daudz visādu retumu ir atklāts šajā vietā. Ja nu rīta saulē kāda vabole būs izlīdusi sasildīties? Nesteidzoties gāju pa šauro un tik pazīstamo ceļu, aplūkodams ziedus un saulē izgaismotos koku stumbrus, un pēkšņi... uz vienas blūgznas ieraugu melnu, slaidu koksngrauzi, kurš vingrina spārnus pirms lidošanas. Sapratu uzreiz - lazdu slaidkoksngrauzis! Cits nekas tas nevarēja būt. Saulē vaboles ir ļoti tramīgas un var uzlidot jebkurā mirklī. Sākumā nolēmu to nobildēt. Paķēru savu mobilo telefonu un ātri uztaisīju pāris bildes. Tad vabole saslēja segspārnus un sāka lidot. Ar otru roku es mēģināju to notriekt zemē. Situ vienreiz. Garām! Otrreiz - trāpīju! Vabole iekrita zālē. Ātri metos meklēt. Neticēsiet, bet atradu! Ceturtā šīs sugas atradne Latvijā ir piefiksēta! Superdiena! Tādus retumus Latvijā nesanāk atrast bieži! Protams, bildes nosūtīju sacensībās iesaistītajiem kolēģiem, kuri mani apsveica un solījās arī paši atrast šo sugu. Veiksmi viņiem! Jebkura jauna retu sugu atradne var palīdzēt labāk nodrošināt to aizsardzību!