Dūņās pie ūdensrozēm

Jersikas ezerā netālu no krasta aug baltās ūdensrozes un dzeltenās lēpes, kas vasarā ļoti skaisti zied. Uz ūdensrožu lapām Latvijā sastopamas vairākas lapgraužu sugas, kuras tur dzīvo un attīstās. Starp tām ir ūdensrožu lapgrauzis (Galerucella nymphaea) un ūdensrožu zaigvabole (Donacia crassipes), kuras es gribēju konstatēt arī šajā ezerā.

Ja ūdensrožu lapgrauži bija visur, tad zaigvaboles es neredzēju. Ūdensrožu lapgraužus var noteikt jau pa gabalu pēc to kāpuru bojājumiem uz lapām. Piestājis krastā, es noģērbu šortenes un peldbiksēs bridu ezerā. Ūdens bija silts, silts, tādēļ pēc vaboļu medībām gribēju nopeldēties.

Tālumā uz vienas ūdensrozes lapām pamanīju zaigvaboli, kas, kā jau par to liecina nosaukums, ir iegarena, plakana, metāliski zaigojoša, apmēram 1.2 cm gara vabole. Patālu, bet jābrien. Gribēju gan pašu vaboli paņemt, gan to arī nobildēt. Ezers tajā vietā bija sekls un ar stabilu dibenu. Brienot kājas negrima. Ūdens bija man kaur kur virs ceļiem, apmēram metru dziļš. Es mierīgi un klusiņām tuvojos ūdensrozei. Straujāk brienot, vabole var nobīties no pēkšņajiem viļņiem un aizlidot uz citu augu. Piegājis pie ūdensrozēm, es noliecos, lai vaboli bildētu man vajadzīgajā rakursā. Nē, nesanāk smuki, jābrien nedaudz tuvāk. Burtiski pussoli. Daudz nedomājot, spēru soli un, man par pārsteigumu, iekritu nelielā dūņainā bedrē. Tā, virs jostas vietas. Mana straujā kustība vaboli nobiedēja. Tā pacēla segspārnus un aizlidoja. Ai, cik žēl! Būtu sanākusi forša bilde - zaigvabole uz ūdensrozes lapas, bet fonā sniegbalts saules apspīdēts zieds. Tagad nekā. Nobildēju ūdensrozes ziedu un tā spoguļattēlu ūdenī un nopriecājos, ka pirms tam noģērbu šortus. Citādāk būtu viss samircis. Arī fotografējot ne vienmēr izdodas tas, ko tu gribi...

Zaigvabole (Donacia crassipes) uz ūdensrozes lapas. Cita diena, tas pats ezers

Uz citas lapas - veselas divas zaigvaboles! Vajag tikai rūpīgāk ieskatīties!

Jersikas ezerā zied baltā ūdensroze

Ūdensrozes atspulgs tumšajā Jersikas ezera ūdenī

Cits zieds. Uz lapām zaigvaboles (Donacia) nebija redzamas

Toties pilns bija ar ūdensrožu lapgraužiem (Galerucella nymphae). Tos pamanīt var pēc kāpuru izgrauztajiem caurumiem ūdensrožu lapās

Ūdensrožu lapgrauzis

Ūdensrožu lapgrauži ir sastopami gandrīz katrā ūdenstilpē, kur aug ūdensrozes un lēpes

Ainaviskais Jersikas ezers

Dzeltenā lēpe Jersikas ezerā saulrieta laikā

Ar akmeni pa pieri

Tas bija sen, kaut kad astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito sākumā. Kārtējā ekspedīcija uz Ilgām, kurā piedalījās arī Latvijas Dabas muzeja molusku pētniece Digna Pilāte, kura līdzi bija paņēmusi dažus gadus veco dēlēnu Māri. Kā parasti visi bija apmetušies Ilgās, bet pēc tam katrs darbojās, kur gribēja. Tajā dienā Digna plānoja doties pētīt mitros mežus un nelielo purveli pie Sila upes ietekas Riču ezerā. Nikolajs kā vienmēr gribēja klīst gar Ilgu mežmalām jaunu tauriņu sugu meklējumos. Es arī gribēju pievienoties Nikolajam. Divatā interesantāk. Kopā klīstot, arī par tauriņiem var daudz jauna uzzināt, pārrunāt ko interesantu par koksngraužiem, krāšņvabolēm vai sprakšķiem, ko Nikolajs kolekcionē privāti savai kolekcijai.

No rīta parasti pulcējāmies Ilgu pils priekšā, nedaudz pārrunājām dienas gaitu un tad katrs devāmies savās gaitās. Arī torīt dienas sākuma rituāls bija līdzīgs. Kamēr gaidījām pārējos kolēģus, es kaut ko pajautāju mazajam Mārim. Bērns sakautrējās nedaudz, tad noliecās pie zemes, paņēma nelielu akmeni un tiešā tēmējumā meta man pa pieri. Protams, man iesāpējās, un es sajutu, ka pa pieri no sitiena vietas sāk tecēt asinis. Akmens lauska bija asa, un nejauši man pārsita vienu no pieres asinsvadiem. 

Neatceros, gan jau vismaz klusībā lamājos. Taču Māris, ieraudzījis pārsisto pieri, sāka histēriski raudāt. Protams, ka Mārim visus pāridarījumus es toreiz piedevu. Mamma toreiz ar viņu gāja uz purvu, un tas fakts pats par sevi mazam bērnam bija pietiekams sods. :) Kopš tās reizes, kad satieku Māri, parasti viņu kaitinu, atcerēdamies šo atgadījumu. Taču, neskatoties uz šo incidentu, es skaidri zinu, ja man vajadzētu ar Māri iet izlūkos, es droši ietu!

Māris Pilāts mūsdienās darbībā dabā. Dabas cilvēks. Dabas fotogrāfs

Kā es atradu Monochamus saltuarius

2020. gada 28. jūlijs. Latvijas koksngraužu trakumi turpinās. Pēc kolēģa Mareka Ieviņa iniciatīvas šogad tika pieteiktas neformālas sacensības starp Latvijas koksngraužu pētniekiem par to, kurš konstatēs un nofotografēs šajā gadā Latvijā visvairāk koksngraužu sugas. Mareka iniciatīvai pievienojās Latvijas Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes kolēģis Kristaps Vilks un ar nelielu novēlošanos pievienojos arī es.

Sacensību azarts darīja savu, un es šajā gadā daudz vairāk braukāju apkārt pa Latviju, meklēdams koksngraužu sugas. 28. jūlijā nolēmu doties uz Nīcgales mežiem cerībā, ka atradīšu dažas ne retas, bet šogad vēl neredzētas sugas, piemēram, vītolu slaidkoksngrauzi (Oberea oculata), vai kāda liepu suga var nejauši gadīties. Iepriekšējā reizē es biju ar nazi aizgriezis dažus liepu zarus, cerot, ka uz vītošo zaru smaržu uz tiem atlidos kāds rets koksngrauzis. Taču nebija nekā. Jūlija beigas varētu būt šīm sugām jau par vēlu. To dzīves ilgums ir īsāks, un šajā laikā dabā tie vairs sastopami tikai olu vai kāpuru veidā. Arī uz apsēm neatradu vajadzīgās sugas. Apskatot jaunos blīgznu dzinumus, ievēroju, ka dažiem ir nograuztas galotnītes, kas turpat blakus apžuvušas karājās. Ā, tātad šeit nesen ir darbojies vītolu slaidkoksngrauzis! Nograuztas un sažuvušas vītolu galotnītes ir raksturīgas šīs sugas darbības pēdas. Taču, neskatoties uz ļoti rūpīgu katra zariņa aplūkošanu, slaidkoksngraužu tur nebija. Kāda neveiksmīga diena! 

Atcerējos, ka nedaudz tālāk meža ceļa malā bija palikusi neliela egļu baļķu kaudze. Nolēmu piebraukt tai klāt un papriecāties par parastajiem Monochamus ģints koksngraužiem, kurus tautā, pateicoties to garajām antenām, sauc par ūsaiņiem. Baļķi bija saulē labi apspīdēti. Uzmanīgi piegājis klāt, lai neaizbaidītu tramīgās vaboles, es sāku aplūkot vienu pēc otra egļu baļķus. Jā, re, kur pāris Monochamus sutor vēl mēģina pāroties, lai gan sezona strauji tuvojas beigām. Nedaudz tālāk vientuļš tēviņš ar norautu labās ūsas galu sildījās saulē. Pametu acis tālāk un redzu vienu salīdzinoši nelielu šīs ģints īpatni ar izteikti raibiem spārniem. Kas tas? Pārmērīgi raiba M. sutor mātīte? Tādas gadās. Skatos rūpīgāk - nē, tēviņš. Strauji satvēru vaboli, lai nejauši neaizmūk un vēlreiz rūpīgi pavēroju vaboli! IR! Hiperretais Monochamus saltuarius. Vairāk nekā 250 gadu laikā, kopš Latvijā tiek pētītas vaboles, šī ir trešā vieta un trešais eksemplārs, kas zināms no mūsu valsts teritorijas. Nē! Superdiena! Tik retu sugu tik nejauši atrast ir liela veiksme! 

Lai neaizmuktu, hiperretais Monochamus saltuarius tika ātri satverts pirkstos! Super veiksme!

Retais koksngrauzis uz celma

Šī suga lieliski maskējas, saplūstot ar fonu

Skaists ūsainis, vai ne?

"Kukulis" taigas upes straumē

Nē, nē! Šis nebūs stāsts par korupciju, bet gan par mašīnām taigā. Par Krievijas bezceļiem ir nācies dzirdēt un redzēt daudz. Taču tie vienalga ir ceļi pat, ja tie ir pavisam bezceļi. Taču Sibīrijā un Tālajos Austrumos ir vēl viens pārvietošanās veids - pa upju gultnēm. Ziemā, kad lielajā salā upes aizsalst, tās pārvēršas par ledus ceļiem daudziem taigas iedzīvotājiem. Savukārt vasarā ir nedaudz grūtāk. Ar spēcīgām visurgājēju tipa automašīnām tiek braukts pa pažuvušajām upju gultnēm, oļu sanesumiem, arī pa upju straumēm. Uz lielākajiem ceļiem pāri upēm ir tilti, lielākoties sasisti no koku baļķiem un dēļiem. Kad kalnos uznāk lietavas, upēs ūdens strauji ceļas, un ļoti bieži pēc lielākām lietavām upju straume tiltus noskalo, un tad, kamēr kāds atjauno nopostīto tiltu, pārvietošanās pāri upei ir, to šķērsojot pa ūdeni. Ar lielu mašīnu tas ir diezgan droši, taču, ja brauc ar džipu vai veco krievu UAZ modeļa mikroautobusu, gadās visādi.

Braucot uz Burejas rezervātu, apmēram 100 km līdz Burejas upei ir jābrauc pa taigu un upju gultnēm. Tālajā un grūtajā ceļā mēs devāmies ar divām mašīnām - smago ZIL  visurgājēju un mazo UAZ mikroautobusu, ko Krievijā tēlaini sauc par "buhanka", kas tulkojumā nozīmē "maizes kukulis". Es kopā ar vēl dažiem ekspedīcijas dalībniekiem neapdomīgi izvēlējos mikroautobusu. Braukšana tajā izskatījās manāmi ērtāka nekā smagās mašīnas kastē ar dēļu soliem. Pirms mūsu brauciena kalnos bija spēcīgas lietusgāzes, un vienā vietā ūdens bija nonesis koka tiltu. Piebraukuši klāt, konstatējām, ka tilta nav, un ūdens straume ir kā riktīgā kalnu upē. Tā ne pa jokam! Smagā mašīna nedaudz ieslīpi ar grūtībām, taču veiksmīgi šķērsoja upi, braucot pa ūdeni. Mūsu "kukulim" negāja tik viegli. Šoferis pēc tautības bija armēnis. Īsts Kaukāza džigits. Man jau pašā sākumā likās, ka labi nebūs, taču šoferis neklausījās mūsu iebildumos un vēlmē lūgt atbraukt smagajai mašīnai mūs pārvest un atlikušos kilometrus braukt ar vienu lielo mašīnu. Nē! Džigits teica, ka viņš pārbrauks, ka straume ir nieks un viņš ar savu mašīnu ir pārvarējis daudz nopietnākas upes.

Ja džigits teica, džigits darīja. Mēs sākām braukt. Vienā mirklī mūsu "kukulis" gandrīz pārvērtās par zemūdeni. Mašīna ienira ūdenī līdz priekšējam stiklam. Dīvaini, bet ūdens salonā neieplūda. Iestrēgusi kaut kādā zemūdens vagā, mūsu mašīna noslāpa. Protams, motors un viss pārējais bija ūdenī. Un, protams, tādu mašīnu vairāk neiedarbināsi. Mums palīgā devās otra mašīna. Pārvarot ūdens straumi, tā piebrauca mums priekšā. Šoferi mēģināja piesiet mūsu mašīnai grožus un to pārvilkt pāri upei. Kaut kā viņiem tas izdevās, un smagā mašīna mūs sāka vilkt. Mēs sēdējām salonā, jo upes vidū sausiem tikt no mikroautobusa ārā nebija iespējams, bet slapināties ceļa sākumā neviens negribēja. 

Kad mūsu transporta līdzeklis bija pārvilkts gandrīz līdz upes vidum, groži satrūka, un spēcīgā straume mūs ar visu mikroautobusu sāka nest. Nobijies es biju ne pa jokam, taču, par laimi, mikroautobuss aizķērās aiz lielāka zemūdens akmens, un straume mūs tālāk nenesa. Smagās mašīnas šoferis pieāķēja metāla trosi un pārvilka mūs līdz otram krastam. Samirkušajai mašīnai bija jāžūst, bet man vairs negribējās turpināt ceļu ar mūsu džigitu! Par laimi, viss labi beidzās un mēs sasniedzām Burejas upi, kur mūs gaidīja rezervāta inspektori un trīs motorlaivas. Ekspedīcija turpinājās...

Tilts pāri Burejas upei. Šo tiltu Burejas straume nespēs sagraut. Pa šo tiltu iet slavenā Baikāla - Amūras dzelzceļa maģistrāle - BAM

"Sirdsdaugava" filmējot

1987. gads. Režisors Rodrigo Rikards Daugavas ielejā filmēja dokumentālo filmu "Sirdsdaugava". Filmas scenārija autors Dainis Īvāns uzaicināja mani piedalīties filmēšanā. Toreiz es biju Daugavpils Pedagoģiskā institūta 4. kursa students, kas pētīja vaboles un ar saviem argumentiem bija iesaistījies kampaņā pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) celtniecību. Mani oponenti, toreizējie HES celtniecības aizstāvji, ironizēja: Ko? Kaut kādas vabolītes dēļ mēs tagad pārtrauksim būvi? Kāda nauda iegāzta? Un tagad šeit viens students stāsta, ka HES var apdraudēt daudzas vaboļu sugas? Nepazudīs tās vaboles, pārcelsies citur!

Scenārija autors kopā ar režisoru izlēma, ka iespaidīgāk būs, ja sižets ar mani tiks filmēts naktī, kur es, izģērbies gandrīz pliks, ar entomoloģisko tīkliņu uz gaismu ķeru naktī lidojošus Daugavas ielejas retumus.

Norunātajā dienā tika izveidots filmēšanas laukums. Pie kārklu krūma iekārts ekrāns, uzstādīti kinostudijas prožektori, kas dos gaismu, nu un galvenais aktieris ieģērbts tikai šortenēs gatavojās filmēšanai. Ar scenārija autoru un režisoru izrunājām manus tekstus, ko teikšu, kā es ieiešu kadrā, ko kurā vietā darīšu. Tikai viena nianse palika nesaskaņota - laika apstākļi. Tonakt strauji palika auksti un bija skaidri redzams, ka temperatūra naktī noslīdēs zem nulles. Kādas vaboles uz gaismu? Tur neviena dzīva būtne neatlidos tādā temperatūrā!

Taču filmēt vajadzēja. Vienojāmies, ka es imitēšu, ka vicinos ar entomoloģisko tīkliņu un gaisā ķeru uz gaismu atlidojušus kukaiņus. Sākās filmēšana. Protams, uzreiz viss nesanāca tā, kā bija vajadzīgs režisoram un scenārija autoram. Sekoja vairāki dubļi pēc kārtas. Es biju nosalis, un brīžiem pat likās, ka kadrā varēs redzēt manu drebēšanu. Savu runājamo es jau zināju no galvas. Nē! Atkal jāpārfilmē! Pēkšņi kārtējā dubļa filmēšanas laikā no kārklu krūma dūkdama paceļas viena paliela vabole un lido mūsu virzienā. Es sāku to ķert un man izdevās vaboli noķert. Nofilmēts! - sauca režisors. Es biju priecīgs, ka varu skriet uz mikrobusiņu kaut ko uzģērbt. Atlidojusī jūnijvabole laikam apžēlojās par mani un ar savu parādīšanos nolēma pārtraukt manu saldēšanu. 

Vēlāk tajā pašā gadā dokumentālā filma "Sirdsdaugava" Freiburgas kinofestivālā Vācijā ieguva pirmo vietu, un tā bija pirmā Latvijas filma, kas tika demonstrēta Rietumvācijas televīzijā. Tā saņēma godalgas vairākos prestižos starptautiskos kinofestivālos Francijā, Azerbaidžānā un citur. Filma noteikti ietekmēja Latvijas sabiedrību atmosties cīņā par savu neatkarību, jo Atmoda sākās ar cīņu pret Daugavpils HES celtniecību.

Slutišķu ciems pavasarī. Ja tiktu uzcelta Daugavpils HES, ciems būtu palicis zem ūdens

Interesantais kaimiņš

Latvijā par Sibīrijas tautām mes zinām salīdzinoši maz. Populārākā noteikti ir čukčas, par kuriem tautā klīst diezgan daudz un dažādas anekdotes. Studējot aspirantūrā M. Lomonosova Maskavas Valsts Universitātē XX gadsimta astoņdesmito gadu beigās - deviņdesmito gadu sākumā man sanāca dzīvot vienā kopmītņu blokā ar kursabiedru no Jakutijas, kura tautība bija čukča. Vismaz tā viņš pats man teica. 

Mans Jakutijas kursabiedrs studēja biofiziku. Tā kā biofizika ir eksperimentāla zinātne, istabiņā viņš parasti ieradās krietni vēlāk nekā es. Tāpēc redzējāmies darba dienās mēs īsu laiku, toties nedēļas nogales bijām "kopā" - vienā kopmītņu blokā. Tas bija interesants laiks, kurā varēja klātienē iepazīt šo anekdotēs tik populārās Sibīrijas tautas pārstāvi. Anekdotes stāsta par visiem, arī mums, latviešiem. Bet realitātē mēs visi esam cilvēki. Katrs ar savām īpatnībām, arī nacionālajām.

Mēs dzīvojām draudzīgi, taču dažreiz mūsu starpā bija nelielas nesaskaņas. Un parasti tas bija tad, kad viņš atgriezās no brīvlaika mājās. No dzimtenes Aleksandrs vienmēr līdzi atveda daudz un dažādus māju labumus. Piemēram, strogaņinu jeb saldētu zirga gaļu. Jakutijā ziemā temperatūra noslīd zem -50 oC. Šādā temperatūrā sasaldētu zirga gaļu vietējie iedzīvotāji izmanto pārtikā. Griež plānām šķēlītēm un ēd. Mutē kūst... Taču iedomājieties, ja Jums piedāvātu pagaršot gaļu, kas stundas padsmit bijusi ceļā, gar malām atkususi un ar iedzelteniem taukiem. Nu, es tādu norīt nevarēju. Tas bija kaut kas tik pretīgs, ka man nācās izspļaut. Protams, tas aizvainoja manu kursabiedru. Tomēr vēl trakāk bija, kad viņš izvilka no ledusskapja trīs litru burku ar marinētu zirga zarnu, kas pildīta ar zirga speķi. Šī ēdiena dēļ mums ar viņu bija visnopietnākais konflikts. Kopmītņu kaimiņš nerunāja ar mani nedēļu - pusotru. Kā es varēju atteikties no šīs delikateses, pasakot, ka es to mutē nedabūšu? Iedomājieties - zirga zarna un iekšā gandrīz sūnu krāsas speķis. Nu, skaidrs, ka tā zarna nebija labi tīrīta... 

Arī viņa atvestais medījums man nenāca pie sirds. Vienreiz viņš atveda nomedītu savvaļas pīli. Čukčas medījumam ļauj nedaudz sabojāties un tikai tad to ēd. Viss bloks smirdēja no tā, ka viņš pīlei plēsa nost spalvas. Ne mazāk kārdinoša tā bija uzvārīta. Nu, ko darīt, ka es nevaru kaut ko tādu ieēst. Dzīvojot ar citas tautības cilvēku, vienmēr jarespektē viņa nacionālās īpatnības. To es arī darīju, taču ne vienmēr es spēju pārvarēt sevi, lai nogaršotu vienu otru nacionālo delikatesi. Tāds es esmu...

M. Lomonosova Maskavas Valsts Universitātes galvenais korpuss pavasarī. Tajā atradās arī aspirantu kopmītnes

MVU majestātiskums un plašumi

MVU galvenais korpuss

Pie vienas no savām Alma Mater

M. Lomonosova piemineklis pie MVU galvenā korpusa

Pie M. Lomonosova pieminekļa 

MVU Bioloģijas fakultāte

Kopā ar Alekseju Polilovu - tagadējo MVU Entomoloģijas katedras vadītāju

Skats uz Maskavu no skatu laukuma pie MVU galvenā korpusa Zvirbuļu kalnos (Vorobjinye gory)

Zināma nostaļģija, skatoties uz Maskavu un atceroties trīs šeit nodzīvotos aspirantūras gadus

Bet kafiju gribējās...

Vecās Ilgas pirms renovācijas. Elektrība ir ne katrā telpā, kur nu vēl tādas ekstras kā kontaktligzdas. Pirmajā stāvā viena no nedaudzajām kontaktligzdām bija manā istabā. Tāpēc man bija sava elektriskā tējkanna.

Tolaik Ilgās lauku prakses notika ne tikai biologiem un topošajiem pirmsskolas un pamatskolas skolotājiem, bet šad tad arī plenēri gan māksliniekiem, gan skolotāju programmu studentiem. Uz plenēriem ieradās diezgan daudz mācībspēku. Vieni mācīja gleznot, citi zīmēt... Plenēri arī vienmēr bija dažādiem piedzīvojumiem pilni. Īpaši, ja plenērā strādāja profesore Aleksandra Šļahova un lektore Tatjana Mihailova, kurām bija gan laba humora izjūta, gan attieksme pret apkārt notiekošo. Uz plenēriem un nodarbībām dabā skolotāji dažreiz atbrauca ar saviem skolēniem.

Tā kā man istabā bija tējkanna, bet kolēģēm māksliniecēm istabā nebija pat darbojošas kontaktligzdas, uzaicināju viņas pie sevis uz kafiju. Man bija viss galds nokrauts ar žūstošām, tikko samontētām vabolēm, no kurām dažas žūstot nedaudz smirdēja. Protams, apetīti tas ļoti neveicināja, taču mēs, biologi, pie tā esam pieraduši. Ienākot manā istabā, kolēģes manāmi sašķieba degunus. Dzert kafiju no krūzītēm, kas stāv uz viena galda ar smirdīgiem, garkājainiem mošķiem, nebija tā patīkamākā un mākslinieciski smalkākā nodarbe. Taču kafiju gribējās...

Nākamajā reizē mākslinieces bija pielaidīgākas. Mazliet pat pavēroja vaboles un pajūsmoja par to formu daudzveidību un krāsu toņiem. Taču tad, kādu dienu, man vajadzēja steidzami braukt uz Daugavpili. Protams, galds palika nesakārtots, un saspraustās vaboles stāvēja pat tur, kur mūsu kafijošanas laikā parasti atradās krūzes. Tā kā es negribēju liegt iespēju kolēģēm tikt pie gardas kafijas, es atstāju savas istabas atslēgu.

Ienākušas iekšā, viņas ieraudzīja pilnībā ar vabolēm nokrauto galdu. Profesore Šļahova sakostiem zobiem ar elkoni atstūma vaboles tālāk, uz galda malas nolika krūzes ar kafiju, pāri palikušās vafeles un kopā ar kolēģi, nesteidzīgi tērzēdamas, baudīja aromātisko dzērienu. Strādājot ar biologiem, arī mākslinieks pierod pie visa, pat pie smirdīgām vabolēm, - vēlāk, stāstīdama par piedzīvoto atgadījumu, piebilda profesore.

Ilgu pils pirms renovācijas. XX gadsimta 90. gadi

Zālēs un krūmos ieaugusī kalpu māja arī pirms renovācijas. XX gadsimta 90. gadi

Ilgu pils kolonnas. XX gadsimta 90. gadi

Ilgu pils kalpu māja no sāna. XX gadsimta 90. gadi

Plenēra laikā

Kaut kas aiz krekla

Kādreiz bērnībā, mācoties nelielā lauku skolā, mēs, puiši, mēģinājām pievērst meiteņu uzmanību, aizmetot tām aiz blūzes vai jakas pa kādai maijvabolei. Tad tik nu bija spiegšana, kliegšana un noteikti atmaksa pāridarītājam, kas parasti izvērtās pietiekami lielā jampadracī. Visiem bija jautri. Nu, ja ne visām, tad visiem noteikti šādas izdarības patika.

Taču jebkurš pāridarījums zemapziņā vai Visumā paliek un nepazūd. Dažreiz pēc daudziem gadiem samaksa par vienu otru pāridarījumu citam cilvēkam nāk pēkšņi un negaidīti. Tā visdrīzāk toreiz notika arī ar mani. Piedodiet, dārgās kaimiņienes, ka es toreiz pie autobusa pieturas aizbāzu Jums aiz blūzes maijvaboles! Tobrīd es zināju, ka mācīšos par biologu, bet vēl nezināju, ka pētīšu tieši vaboles. Citādāk tādas blēņas vairāk nedarītu.

Un samaksa par šiem pāridarījumiem mani sasniedza tikai pēc gadiem 25. Pētot meža degumus, mums bija ierīkoti parauglaukumi Gulbenes pusē - Lejasciemā un pie Ušūra ezera. Gar apdegušajām priedēm mums bija izliktas logu lamatas, bet augsnē ieraktas bija plastmasas glāzītes augsnes kukaiņu pētīšanai. Vietām uz apdegušajiem stumbriem mēs bijām uzlikuši pašu izdomātas uzmavlamatas, ko studenti iesauca par prezervatīvlamatām. Eksperimentējām, tas saucās.

Vienu dienu, brizdams līdz degumam, kas bija purvā aiz Ušūra, izlēmu izlīst cauri kārklu pudurim. Es pat nevaru izskaidrot, kāpēc man sagribējās līst caur brikšņiem. Laikam atkal - eksperimentējot. Līzdams cauri kārklu krūmam, pēkšņi sajutu, ka kaut kas liels un ass plecu rajonā iekrita man aiz T-krekla. Turklāt tas lielais skrāpējās un nedomāja krist ārā. Pēkšņi tajā vietā es sajutu nenormālu sāpi. Šķita, ka iekritušais svešķermenis man iedūra ar nazi vai ko citu asu un sāpīgu. Es nespiedzu kā bērnībā meitenes, es vienkārši iekliedzos, strauji saliecos un mēģināju izpurināt iekritušo kukaini. Man izdevās. Uz zemes nokrita vītolu koksngrauzis (Lamia textor). Nu, man bija skaidrs, kas notika! Šim koksngrauzim ir ļoti spēcīgi un asi žokļi. Ar tiem vabole mierīgi var grauzt koksni. Tā kā krekls iekritušo vaboli piespieda pie manas miesas, protams, vabole laida darbībā žokļus, lai ātrāk izkļūtu no pēkšņajām lamatām. Koksngrauzis aiz T-krekla nav patīkami! Acīmredzot arī maijvabole, aizbāzta meitenēm aiz blūzes, toreiz nebija diez cik patīkami. Vienīgais, ka maijvabole, atšķirībā no koksngrauža, nekož, bet tikai ar asajiem nadziņiem skrāpē. Ar tagadējo sajēgu vairāk tādas atrakcijas ar vaboļu aizbāšanu aiz krāgas es nerīkotu. Un Jums neiesaku...

Vītolu koksngrauzis (Lamia textor)

Vītolu koksngrauzis uz vītola zara

Vītolu koksngrauzis rāpjas pa vītola zaru

Pētījuma parauglaukums meža degumā pie Ušūra ezera

Meža degumā pie Ušūra ezera

Logu lamatas Lejasciema apkārtnes meža degumos

Entomoloģiskais tīkliņš lidojumā

Dienas vidū Filipīnu augstākā vulkāna Apo kalna pakājē džungļu malas koki parasti ir saules izgaismoti. Iedams pa mežmalas taku, es vienmēr katru stumbru rūpīgi apskatīju, jo ik pa laikam uz tiem nolaižas pa kādam koksngrauzim, smecerniekam vai kādai citai vabolei. 

Vienu reizi manu acu priekšā uz viena no kokiem apmēram četru metru augstumā nolaidās smaragdzaļa, metāliski ļoti spīdīga krāšņvabole. Protams, man līdzi nebija tīkliņa ar garu teleskopiski izvelkamu kātu vaboļu ķeršanai uz ziedošajiem kokiem. Kā dabūt atlidojušo vaboli? Līdz šim nevienā ekspedīcijā tās man nebija izdevies noķert. Kāpt pa koku uz augšu it kā varētu, taču ir diezgan droši, ka vabole no kāpšanas vibrācijām iekritīs zālē vai aizlidos. Krāšņvabolēm ir tāds paradums, ka tās iztraucētas vai nu aizlido, vai pievelk kājas un iekrīt zālē, tēlojot beigtas.

Neko prātīgu todien nespēju izdomāt, kā vien cerēt, ka šai krāšņvabolei patiks izlikties beigtai un tā nokritīs zālē zem koka. Bet ar ko mest, lai vaboli pēkšņi iztraucētu? Pēkšņi ienāca prātā doma, ka gar pašu koka stumbru vertikāli uz augšu varētu mest entomoloģisko tīkliņu. Ja notiks brīnums, vabole tajā iekritīs vai arī nokritīs zālē, kur es to pēc tam meklēšu. Tā kā citi varianti nenāca prātā, paņēmu savu visai plato entomoloģisko tīkliņu un strauji, gandrīz vertikāli gar pašu koka stumbru metu uz augšu. Kas notika ar vaboli, nesapratu, jo lidojošais tīkliņš aizsedza redzeslauku. Skaidrs bija viens - vabole zālē neiekrita! Tātad visdrīzāk tā aizlidoja... Paņēmis zemē nokritušo tīkliņu, ieskatījos tajā un, sev par brīnumu, iekšā ieraudzīju smaragdzaļo krāšņvaboli Chrysodema smaragdula. Neticami, bet izdevās! Pirmais paša ķertais eksemplārs Mindanao salas džungļos! Lai arī vairākus gadus braucu vaboļu pētījumos uz Filipīnām, vēl joprojām tas ir vienīgais šīs sugas īpatnis, ko pats esmu noķēris. Šoreiz vaboles instinkts saglabāties, izliekoties par beigtu, nenostrādāja... Vabole iekrita tīkliņā!

Entomoloģiskais tīkliņš lidojumā

Pusspainis sarkstošo mušmiru

Kārtējā ekspedīcija uz Ilgām, kurā piedalās Latvijas Dabas muzeja kolēģi, tai skaitā lieliskā sēņu pētniece Inita Daniele. Ejam pa mežu, katrs meklēdams ko savu, taču kopīgi arī sēnes. Ja vaboles interesē parasti vaboļpētniekus, tauriņi - tauriņpētniekus, tad sēnēm pievērš uzmanību visi, protams, arī vaboļpētnieki. Kā vairumam latviešu, arī man sēņošana ir viens no hobijiem. Bet sēņošana kopā ar Initu, tā ir laime! Tu uzzini tik daudz nezināma par katru sēni, turklāt parasti saproti, ka sēņot tu līdz galam nemāki, jo liela daļa no tās kategorijas, kas tavā zemapziņā un saprātā ierindota "suņa sēņu", tātad neēdamo grupā, ir labas, pat garšīgas ēdamās sēnes! 

Bez diskusijām man vienmēr "suņa sēņu" kategorijā ir iekļautas visas mušmires un makstsēnes. Labāk neēst nevienu mušmiri nekā nejauši apēst kādu ļoti indīgu sugu - tāda ir mana sēņotāja filozofija. Otra lieta, ko es ievēroju sēņojot, ja šaubies, tad neliec grozā!

Un tā mēs bridām pa Ilgu apkārtnes brikšņiem. Es meklēju vaboles, Nikolajs Savenkovs - tauriņus, Inita - sēnes. Un mēs ar Nikolaju draudzīgi rādījām Initai visas "suņa sēnes". Zinātnei tā vajadzēja! Laiks bija pasauss un sēņu nebija īpaši daudz. Vēl sarežģītāk toreiz bija ar ēdamajām sēnēm. Vienīgās, kas toreiz auga mežā visur, bija sarkstošās mušmires  (Amanita rubescens). Protams, es zināju, ka tās ir ēdamas, taču centos Initu kaitināt, ka "suņa sēnes" es neēdu un neēdīšu. Tā zirgojoties, es nepamanīju, ka Inita pilnā nopietnībā sāka lasīt pusdienām sarkstošās mušmires. Kad bija salasīts apmēram pusspainis, Inita piedāvāja doties atpakaļ uz Ilgu pili un sākt gatavot pusdienas. Notīrījusi sarkstošās mušmires, Inita tās sacepa. Nu ko? Cita nekā pusdienās nebija kā tikai sarkstošās mušmires ar vārītiem kartupeļiem. Sakniebtām lūpām es ņēmu no pannas ceptās mušmires un liku šķīvī pie kartupeļiem. Vēl sakniebtākākām lūpām es sāku tās ēst. Ja tās būtu lasījis kāds cits, ne Inita, diez vai mani kāds pielauztu saceptās mušmires ņemt mutē. Initas uzraudzībā eksperimentālos nolūkos es garšoju jebkuru "suņa sēni"..., bet arī pie nosacījuma, ka degustācijā piedalās viņa pati. Vai ne, Inita?

Atgriežoties pie saceptā pusspaiņa sarkstošo mušmiru, jāsaka, ka tikai pirmie iespaidi bija ne visai. Sēnes izrādījās pat tīri ēdamas. Nu, apēdu es daļu no saceptā pusspaiņa. Iespējams, pat lielāko daļu... 

Dārgais lasītāj! Ja Tev ir svarīga Tava veselība un dzīvība un ja Tu neesi drošs 100%, pat 110%, ka labi pazīsti sarkstošo mušmiri, nemēģini eksperimentēt ar savu dzīvību un nelasi tās! Nespeciālists sarkstošo mušmiri var viegli sajaukt, piemēram, ar pantermušmiri, kas ir nāvējoši indīga sēne. Es vismaz savus sēņu ēšanas eksperimentus atļaujos tikai Initas klātbūtnē un uzraudzībā. Neskatoties uz to, ka es pietiekami labi māku atšķirt sarkstošo mušmiri no citām sugām, sacepts pusspainis sarkstošo mušmiru tika ēsts tikai toreiz... Vairāk es neesmu tās ēdis. Mežā taču pietiek normālu ēdamo sēņu!

Sarkstošās mušmires (Amanita rubescens)

Sarkstošās mušmires cepurīte no augšas

Sarkstošās mušmires cepurīte no apakšas

Mikoloģe Inita Daniele Ilgās tīra sēnes. XX gadsimta 90. gadi

Atkal uz vaiga

Vaboles mežā vai izcirtumā ļoti bieži cilvēka ķermeni uztver kā vertikālu koka stabu un uz tā mēģina nolaisties. Gadījumā, ja uzvilkta dzeltena jaka vai T-krekls, īpaši aktīvi nolaižas antofīlās jeb uz ziediem dzīvojošās vaboles, jo tās savukārt, redzot dzelteno krāsu, mūs uzskata par lielu ziedu. Tāpēc, ejot pa mežu, ir jārēķinās, ka uz tevis noteikti var apsēsties kāda vabole. Dažreiz - arī lielāka. Man vismaz tas gadās bieži. Ja vabole apsēžas uz apģērba, parasti tu to nejūti, bet ja uz kādas ar drēbēm neapklātas ķermeņa daļas, tad cilvēks var reāli sabīties, gan no pēkšņā trieciena, jo vaboles lido ātri, gan no asajiem nadziņiem, ar kuriem vabole, lai noturētos, ieķeras ādā.

Kādā saulainā jūlija dienā pusdienu pārtraukuma laikā es izbraucu uz ļoti sausu biotopu, kas izveidojies zem augstsprieguma elektropārvades līnijas netālu no Daugavpils apvedceļa. Gribēju nobildēt vienu no koksngraužu sugām, kurai tajā vietā vajadzēja būt. Bruņojies ar entomoloģisko tīkliņu rokās, es staigāju un apskatīju ziedošās ģipsenes. Pagaidām vajadzīgo vaboli nemanīju. 

Sāka zvanīt mobilais telefons. Nolicis zemē tīkliņu, es paņēmu telefonu un sāku runāt ar kolēģi. Uzkāpis iekšzemes kāpas augstākajā punktā, kur bija vislabākā zona, atslēdzies no apkārt notiekošā, es pilnībā nodevos sarunai. Pielicis telefonu pie labā vaiga, es nekustīgi stāvēju un runāju. 

Pēkšņi pa kreiso vaigu sajutu asu triecienu! Saruna pārtrūka pusvārdā, un es pat nedaudz palecos. Kolēģe neizpratnē prasīja, kas man notika, ka teikumu nepabeidzu. Es vēsā mierā pateicu, lai pagaida, jo kaut kas liels man apsēdās uz otra vaiga. Ar kreiso roku satvēru uz vaiga sēdošo vaboli. Tā izrādījās lielā krāšņvabole (Chalcophora mariana), kas ir apmēram 3 cm gara, spēcīgi hitinizēta, metāliski spīdīga vabole. Pasmējies ar kolēģi par to, ka pie vaboļpētnieka vaboles pašas lido, turpināju sarunu, bet vaboli turēju rokā, lai pēc sarunas uztaisītu pāris bildes un palaistu to. Aizsargājama suga. Tās attīstībai vajag lielu dimensiju priežu celmus vai baļķus.

Nofotografējis lielo krāšņvaboli, es ļāvu tai lidot, bet pie sevis nodomāju - Nu, kāpēc lielās vaboles, kas mēģina nolaisties uz manis, visbiežāk kā nolaišanās vietu izmanto tieši manu seju?

Lielā krāšņvabole (tas pats eksemplārs, kas toreiz man nolaidās uz vaiga)

Izpalīdzēja

Krka Nacionālais parks Horvātijā ir viena no skaistākajām un daudzveidīgākajām vietām. Ja parka apmeklējums sakrīt ar savvaļas ciklamenu ziedēšanas laiku, parks vietām ir viss rozā. Taču mani kā vaboļpētnieku, pirmkārt, interesēja tajā dzīvojošās vaboles. Savukārt tūristi uz Krka Nacionālo parku brauc baudīt fantastiskās ainavas, ko veido uz Krka upes esošā ūdenskritumu kaskāde. Gar Krka upi un ap ūdenskritumiem ir izveidotas tūristu takas. Tur aug arī daudz vecu, dobumainu koku, kas ir ļoti interesanti man kā koleopterologam. 

Tā nesteidzīgi pētot koku stumbrus un uz tām esošās vaboles, es baudīju šī fantastiski skaistā nacionālā parka dabu un nesteidzīgo mieru, kāds raksturīgs Vidusjūras reģiona valstīs. Krka upē ir iespēja arī nopeldēties. Ņemot vērā to, ka ārā ēnā bija vismaz +33 oC karsts, paiet garām peldvietai bija grūti. Lai arī upes dibens bija ļoti akmeņains un vietām pat slidens, tas nemazināja baudu, ko šādā laikā var dot pelde. Es peldēju, skatījos uz majestātiskajiem ūdenskritumiem un domāju, cik svarīgi patiesībā ir tas, ka tavs darbs un hobijs sakrīt, ka vari darīt to, kas tevi interesē un, ka, pateicoties tavam darbam, tev ir tik daudz iespēju redzēt pasauli un tās skaistākās vietas. Vientulībā mazliet pafilozofējis, es izlīdu no Krka ūdens un gāju tālāk pa tūristu taku, aplūkodams gandrīz katru koka stumbru. Vaboļu nebija ļoti daudz, jo arī mežā bija ļoti karsti un sauss. 

Piegājis pie viena no vecajiem kokiem, es iztraucēju lielu ūsaini ar garām, garām ūsām. Vabole strauji saslēja spārnus, pacēlās gaisā un apsēdās metrus četrus augstāk uz māzerveida izauguma, kas bija uz vecā koka. Visdrīzāk, tas bija kāds no Cerambyx ģints lielajiem koksngraužiem, kuru garums var sasniegt 4 - 5 cm. Kā tagad tikt klāt pie vaboles? Horvātijā varētu būt interesanta suga, kuru noteikti vajadzētu Daugavpils Universitātes vaboļu kolekcijai. Variantu nebija. Un man par prieku, vabole sēdēja un netaisījās lidot projām.

Garām gāja vietējie nacionālā parka darbinieki. Tā kā vietējās universitātes kolēģi bija saskaņojuši manus pētījumus, es vērsos pie viņiem, rādīdams uz vaboli, kas mani interesē. Puiši paskatījās uz vietu, kur sēdēja vabole, tad uz mani un teica - Nu, varam mēģināt, saliekot rokas divatā, Jūs pacelt, bet Jūs tāds paliels... Nu ko. Atspēries uz viņu sakrustotajām rokām, es saslējos pret koku un mēģināju aizsniegt vaboli. Mani pacēla, taču nenoturēja... Pārāk smags es biju. Cik ātri saslējos uz augšu, tik ātri arī kritu. Vabole aizlidoja... Diemžēl! Mēs nedaudz pazobojāmies par neizdevušos mēģinājumu noķert ūsaini un šķīrāmies. Šajā procesā galvenais bija nacionālā parka darbinieku attieksme! Manuprāt, Rietumeiropas vecajās valstīs diez vai ko tādu kādreiz izbaudītu, bet postsociālistiskajās zemēs cilvēki ir tādi vienkāršāki, atvērtāki, izpalīdzīgāki. Un tas man simpatizē, esot  šajās valstīs.

Krka ūdenskrājumi

Krka upes ieleja

Krka suvenīri: kaltētu olīvu virtenes. Ļoti gardi!

Zemestauku salāti

Vaboļpētnieki bieži brauc ekspedīcijās kopā ar citas apakšnozares pārstāvošiem kolēģiem: botāniķiem, mikologiem, dendrologiem. Man ir samērā bieži sanācis braukt kopīgās ekspedīcijās ar mikologiem, no kuriem var ļoti daudz uzzināt par sēnēm, arī to lietošanu. Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele vispār ir staigājoša enciklopēdija. Par Latvijas sēnēm viņa, šķiet, zina visu. 

Inita savulaik mani iemācīja gatavot svaigu zemestauku salātus. Formas un augšanas īpatnību dēļ zemestaukus es saucu par erotisko sēni. No augsnē esošas olas pati sēne izšķiļas un izaug dažu stundu laikā. Visai savdabīgā izskata dēļ, sēne arī ieguvusi savu latīnisko nosaukumu Phallus. Turklāt savas nepatīkamās smirdēšanas dēļ sēni mežā var saost pa gabalu. Taču šī smirdoņa pievilina mušas. Tās salido ap sēnes galviņu un vēlāk iznēsā pa mežu sporas. Zemē esošās neplīsušās olas cilvēki izmanto tautas medicīnā, un tās var ēst svaigas, piemēram, salātu veidā.

Kādu pēcpusdienu lauku prakses laikā mežā pie Riču ezera mēs salasījām svaigas zemestauku olas. Inita apsolījās pagatavot mums zemestauku olu salātus. Salātu recepte ir pavisam vienkārša. Nomizo zemestauku olas un sagriež tās plānos gabaliņos. Zem baltās mizas olas masa ir recekļaina, bet pati galviņa kraukšķīga, balta un ar sūnu zaļiem fragmentiem, no kuriem vēlāk attīstīsies sēnes sporas. Sagrieztā masa nav apetīti rosinoša. Zemestauku masai jāpieber klāt smalki sagriezts sīpols, melnie pipari, sāls, nedaudz etiķa un eļļa. Initas pagatavotie salāti, teikšu godīgi, izskatījās pēc tādas puņķainas masas.

Nākamais solis bija salātu degustācija. Vajadzēja pielietot īpašas psiholoģiskas metodes, lai daži no klātesošajiem topošajiem biologiem to paņemtu mutē. Pēc individuāla koučinga, ilgāka vai īsāka, kopumā tauta nogaršoja zemestauku salātus, kuri, par spīti savam neapetītelīgajam izskatam, garšas ziņā bija visai interesanti un netradicionāli. Protams, degustācijas procedūru pavadīja mans stāstījums par erotiskiem sapņiem, kas nāk no erotiskajām sēnēm.

Topošajam biologam dzīvē ir jāpamēģina daudz kas tāds, ko citi ne vienmēr ņem mutē. Biologi ir īpaša tauta, tie nav fiziķi. :)

Zemes tauki

Plīsusi zemestauku ola. Dažu stundu laikā no tās izaugs fallam līdzīgs sēnes augļķermenis

Pārgriezta zemestauku ola

Apetītelīgie zemestauku salāti košā šķīvītī

Tiek mizotas zemestauku olas

Ilze degustē zemestauku olu salātus

Profesore Natālija Škute rokās tur erotisko sēni un ir priecīga par to

Veca zemestauku sēne