Vaboļpētnieki visā pasaulē ir jautra tauta ar lielisku humora izjūtu. Viņiem patīk vienam otru regulāri izjokot. Tāpēc, braucot kopīgās ekspedīcijās, vienmēr jāpiedomā ko teikt un kā uzvesties. Tas, ka Daugavpils vaboļpētnieki kopumā un regulāri viens otru pavelk uz zoba, nav brīnums! Kāds skolotājs, tādi skolēni jeb ābols no ābeles tālu nekrīt. Tagad jau DU zinātņu daļas meitenes to ir samācījušās no manis un regulāri man atspēlējas. Tie, kas pazīst mani, zina, bieži saka, ka ne vienmēr var saprast, kad es runāju nopietni, kad jokoju un ne vienmēr tas, kā es iesāku teikumu, liecina par to, ar ko šis teikums beigsies. Bet tas, ka pāris gadu laikā mūsu filipīniešu kolēģi Mindanao Universitātes Vaboļu pētīšanas centrā ir kļuvuši tādi paši kā mūsējie vai pat sākuši mūsējos pārspēt, man ir liels pārsteigums! Dažādas mentalitātes, 10 000 km attālums... Bet nu jau arī es vairāk nesaprotu, kad mana jaunā kolēģe Ann man saka nopietni, bet kad mani izjoko. :)
Kādu dienu kopā ar grupu topošo vaboļpētnieku no dažādām Mindanao salas universitātēm gājām pa nelielu tropisko mežu nogabalu, kas saglabājies Matina studentu pilsētiņas teritorijā. Erasmus+ projekta ietvaros es biju uzaicināts viņiem parādīt vaboļu pētīšanas lauka metodes un mācību ekskursijas laikā saprast, kā džungļos var atšķirt dažādas kukaiņu kārtas un vaboļu dzimtas. Pa tropisko lietus mežu ir iebraukti vairāki ceļi un iestaigātas labi izejamas takas, kuras es arī izmantoju savas āra nodarbības vadīšanai. Piegājuši pie kāda liela koka, mēs apstājāmies. Uz zemes mētājās daudz nokritušu kastaņa lieluma augļu, no kuriem daži bija sašķaidīti. Parasti tādos augļos tropos ļoti ātri saviešas dažādas spīduļu dzimtas vaboles. Sākām skatīties un, tik tiešām, sīko vaboļu sašķaidītajos augļos bija daudz! Ann man teica, ka šie augļi esot garšīgi un ļoti veselīgi, tāpēc es drīkstot tos ēst. Protams, es kā īsts augļēdājs uzreiz pagrābu vislielāko augli un bez lielas domāšanas kodu tajā. Ja Jūs zinātu, cik tas auglis bija skābs!!! Man seja sagriezās spirāļveidīgi, un es ātri izspļāvu ārā nokosto gabalu! Brr! Man likās, ka auglis bija pildīts ar etiķa esenci vai laima sulas koncentrātu. Izspļāvis nokosto gabalu, es vēl ilgi spļaudīju no mutes ārā siekalas. Ann un visi pārējie filipīniešu kolēģi draudzīgi smējās. Spļaudīdamies smējos arī es. Kopā smieties jautrāk! Vai tad es varēju iedomāties, ka Ann ar tik nopietnu sejas izteiksmi man iebaros tik skābu savvaļas augli? Viņai tas izdevās! Jūs domājat, ka es apvainojos uz jauko kolēģi? Protams, ka nē! Es zinu, ka tad, kad viņa atbrauks uz Latviju, es viņai iebarošu kaut ko līdzīgu. Man tikai jāizdomā ko. :) Varbūt cidoniju? Forši, ka mēs visi esam uz viena viļņa - varam nopietni strādāt un kā bērni viens otru izjokot! Forša tauta ir vaboļpētnieki!
Mana sejas izteiksme pēc tropiskā savvaļas augļa pagaršošanas Matina Campus (Foto: Ann Cabras)
Manis vadīta āra nodarbība Matina Campus tropiskajā mežā (Foto: Ann Cabras)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru