To, ka ēzelis ir ietiepīgs mājdzīvnieks, zina daudzi. Bet to, ka ēzelis var arī palīdzēt, es pārbaudīju pats uz sevis. Tadžikistānas kalnos vakarā satumst ātri. Pirms pusstundas vēl bija silta pievakare, bet saulei aizejot aiz kalniem, ļoti ātri viss satumsa.
Kādu vakaru es sagribēju drusku pakāpties Hodža-Obi-Gharm blakus esošajā kalnā. Bija darbīgs noskaņojums, tāpēc nolēmu nedaudz pacilāt akmeņus un pameklēt skrejvaboles. Kalnu nogāze šajā vietā ir ļoti stāva. Pa mājlopu takām es pacēlos diezgan augstu pa nogāzi. Lai gan zem akmeņiem nebija daudz vaboļu, tomēr ik pa laikam gadījās pa kādam eksemplāram ļoti sīko Microlestes ģints skrejvabolīšu. Šī ģints Vidusāzijā nav pietiekami labi izpētīta, tāpēc es nolēmu salasīt lielāku sēriju, lai pēc tam iedotu speciālistiem noteikt sugu. Ja nu izrādās zinātnei jauna suga?
Aizrāvies ar dažus milimetrus sīko vaboļu meklēšanu, es nepamanīju, ka saule jau bija sākusi rietēt aiz kalnu virsotnēm. Un pēkšņi, vienā mirklī, kalnus pārņēma tumsa! Pa tumsu kāpt no kalna ir diezgan sarežģīti. Jābūt ļoti uzmanīgam. Viens neuzmanīgs solis un tu vari lidot no nogāzes vairākus metrus uz leju... Pa mājlopu iemīto taku pārvietojos lēni un uzmanīgi. Priekšā taka aizstiepās gar klintsbluķi. Cik varēja nojaust, kalna nogāze tajā vietā bija ļoti stāva. Lejā kā orientieri varēja redzēt kišlaka māju ugunis. Taku aiz klints nevarēja lāgā saskatīt. Turoties pie klints, es lēnītēm to apgāju. Tieši tajā vietā es sadūros ar kādu pretimnācēju. Tas bija ēzelis. Tumsā es pilnībā uzgrūdos ēzeļa galvai. Par laimi, dzīvnieks nenobijās, jo, skrienot man garām, tas varēja mierīgi mani nogāzt aizā. Mēģināju sarunāt ar ēzeli, lai tas griežas atpakaļ un ļauj man iziet līdz galam bīstamo takas posmu. Dzīvnieks nebija pierunājams, tas nekustīgi stāvēja uz vietas. Ēzelis bija pieradis pie cilvēkiem un ļāva glaudīt savu galvu. Varēja redzēt, ka tam patika arī kasīšana aiz auss. Kādu laiciņu pastāvējis, ēzelis pagriezās un man pa priekšu gāja pa taku no kalna virzienā uz ciematu. Ticiet vai nē, bet pēc ēzeļa man bija daudz vieglāk iet no kalna, un es bez lieliem starpgadījumiem nokāpu līdz ciematam. Ēzeļa baltā apakšpuse labi redzējās tumsā, un es varēju nešaubīgi iet uz priekšu. Kopš tās reizes vakarpusē kalnos vairāk nekāpju bez luktura. No rīta pie kišlaka uz kalnu ceļa vēlreiz satiku to pašu ēzeli. Piegāju, paglaudīju un iedevu apēst ziedošas lucernas pušķi. Jāpateicas taču par vakardienas palīdzību!
Ēzelis - izpalīgs
Šoreiz ēzeli satiku uz kalnu ceļa. Laikam atpazina. Apstājās un, noliecis ausi, gaidīja, kad atkal paglaudīšu
Manas nakts pastaigas vietas dienā
Lejā redzamas dažas Hodža-Obi-Gharm mājas. Tas dienā. Bet toreiz es gāju tumsā
Tilts pāri kalnu strautam
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru