Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Par dažādām mentalitātēm un noskaņu

Ja man būtu jāizvēlas, kur Eiropā labāk braukt tūrisma braucienos, es diez vai izvēlētos Rietumeiropu. Es noteikti vēl un vēl brauktu uz Itāliju, Spānijas dienvidiem, es brauktu uz Balkānu valstīm, kārtējo reizi uz Kipru. Es noteikti brauktu pa mazajām Čehijas un Polijas pilsētiņām un ciemiem, es brauktu uz Baltkrieviju un Krieviju... Rietumeiropā viss ir pārāk sterili, tur nav tās auras un noskaņas, ko es gribu redzēt. Tur cilvēki nav tik atvērti. Viņi uz tevi skatās, pirmkārt, kā uz tūristu, kuram viņiem jāatstāj pēc iespējas vairāk naudas. Ikviens šī stāsta lasītājs drīkst man nepiekrist un viņam noteikti būs sava taisnība. Bet tās ir manas sajūtas. Man šķiet, ka mums atšķiras mentalitāte. Man ir daudz vieglāk apsēsties ar krievu, baltkrievu, poli vai bulgāru un parunāties nekā meklēt kopīgu valodu ar kādu rietumeiropieti, jo man negribas sajust to attiecību sterilitāti, merkantilismu, citādāku pasaules skatījumu. Jūs teiksiet, ka cilvēki ir dažādi un Jums atkal būs taisnība. Tas, ko es rakstu, ir manas sajūtas.

Taču, runājot par Rietumeiropu, ir dažas valstis, kur es gribu aizbraukt, lai sajustu turienes noskaņu. Viena no šim valstīm ir Beļģija. Man patīk Beļģijas mazpilsētas. Viena no tām ir Briģe - Beļģijas Venēcija. Iekāp tūristu laivā, brauc pa kanāliem un sajūti senatni. Daudzie vecpilsētas mežģīņu veikaliņi caur skatlogiem staro baltu gaišumu, kas jaucas ar šokolādes un vafeļu vaniļas saldo aromātu... Tas jāsajūt. Tas ir tā vērts, lai uz šejieni ik pēc kāda laika atgrieztos. Esot Briselē, kad man ir iespēja izrauties, es dodos uz Briseles Centrālo dzelzceļa staciju, nopērku vilciena biļeti un, vērojot antropogēno ainavu, cauri visai valstij dodos uz Gentu, Briģi vai Antverpeni... Mani uzrunā šīs beļģu provinces pilsētiņas. Tām noteikti ir sava noskaņa.

Tāpat es gribētu aizbraukt uz Spānijas dienvidiem. Senā Saragosa, Alikante vai Mursija. Ar pilsētas autobusu es aizbraucu līdz Mursijas nomalē kalnos esošam klosterim. Tur nelielā terases krodziņā paņemu kausu vietējā alus, sēžu un vēroju ielejā izvietoto pilsētu. Viss kā uz delnas. Viss kā skudru pūznī mudž, kustas, skan. Tikai blakus esošās citronu, apelsīnu, mandarīnu un olīvu plantācijās jūt lauku dzīves mieru. Turpat pilsētā, pilsētas nomalē. Tad pa iebristu taku es dodos līdz tuvējam melno priežu mežam un sāku vaboļu meklējumus. Tur es zinu vienu vietu, kur dzīvo interesanta skrejvaboļu suga Notiophilus geminatus - milimetrus sešus-septiņus gara, metāliski spīdīga skrejvabole ar milzīgām uz sāniem izbīdītām acīm. Katru reizi gribas savākt vienu-divus eksemplārus, vēl mazliet pastaigāt un iet atpakaļ līdz pilsētas autobusa pieturai... Arī šeit es sajūtu noskaņu, kas man ir vajadzīga. Bet Dienvidspānija ir Vidusjūras reģionā, kas jau pēc definīcijas ir ar savu noskaņu, nakts dzīvesveidu un kultūru. Vietās, kuras vēl nav paspējušas globalizēties ir šī man tik svarīgā noskaņa. Rietumeiropa ir globalizējusies. Bet es esmu konservatīvs. Man patīk citas vērtības, tās, kas izturējušas vēstures pārbaudījumus gadsimtu garumā. Nu tāds es esmu.