Tālie deviņdesmitie. Ilgās daļa bioloģijas studentu dzīvoja ārpus pils teritorijas esošajā Žurku mājā - vecā 19. gadsimta beigās celtā guļbaļķu ēkā, kas atradās lauka vidū netālu no Ilgu pils pārvaldnieka Čugrova mājas. Kādu vakaru devos uz turieni apraudzīt savus studentus. Ļoti bieži vakaros ārā pie ugunskura vai istabā mēs ar studentiem sēdējām un draudzīgi stāstījām dažādus biologu atgadījumus un piedzīvojumus. Tajā vakarā ārā bija mitrs, tāpēc nolēmām pasēdēt istabā.
Pēkšņi istabas stūrī kaut kas sāka čabināties! Meitenes metās meklēt trokšņu cēlāju, jo tad, kad daļa aizies gulēt, būs trakāk to atrast. Un, ja nu tā ir pele? Kas tad būs? Lielā spiegšana!
Pēc īsa brīža zem gultas tika pamanīts čabinātājs un atskanēja pirmās emocijas: Ir! Sikspārnis! Devos meitenēm palīgā zem gultas. :) Pa atvērto logu istabā bija ierāpojis sikspārņu mazulis. Tas bija manāmi nosalis, tāpēc manās siltajās rokās īpaši nedīdījās, bet pieglaudies sildījās. Kad visi bija apskatījušies sikspārnēnu, nolēmām to iznest ārā un atstāt uz guļbaļķu sienas- tur, kur augšā jumta korē bija apmetusies Žurku mājas sikspārņu kolonija. Līdz ko mēs visi izgājām no mājas, sikspārņu mazulis rokās sāka izdot čirkstošas skaņas. Gaisā parādījās vairāki sikspārņi. Pēc neilga brīža sikspārņu skaits manāmi pieauga. Čirkstošo skaņu komunikācijas intensitāte starp mazuli un atlidojušajiem sikspārņiem acīmredzami palielinājās. Pieaugušie sikspārņi sāka lidot arvien tuvāk mums. Daži iemanījās pat strauji izlidot starp studentiem, ap manām rokām, kur sēdēja mazulis. Likās, ka sikspārņu bars tūlīt metīsies mums virsū... Gluži kā šausmu filmā! Gar galvu varēja just gaisa plūsmas, kas radās no tuvu lidojošo sikspārņu spārnu vēzieniem. Bija mazliet baisa un sirreāla sajūta. Likās, ka visa kolonija bija metusies sikspārņu mazuļa aizsardzībā. Dažas meitenes sāka spiegt un aizskrēja gar vecās mājas stūri atpakaļ istabā. Drosmīgākās palika skatīties, ar ko beigsies šis sikspārņu uzlidojums. Noliku sikspārņu mazuli uz guļbaļķu sienas un atgāju pāris metrus nost. Sikspārņi vairāk nelidoja gar mums, bet gan spietoja ap mazuli. Nedaudz pavērojuši, devāmies istabā turpināt mūsu vakarēšanu. Tagad visiem bija jauni iespaidi, jauns piedzīvojums... No rīta uz sienas vairāk nebija mūsu atstātā mazuļa. Visdrīzāk, tas aizrāpoja atpakaļ uz savām mājām.
Sikspārnis rokās
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru