Saratog ciemā

Saratog (Sarytag) kišlaks atrodas Fanu kalnos netālu no Iskanderkula ezera. Kišlaks kā kišlaks. Neizskatīgas betona un akmens mājas, diezgan liela nabadzība, taču ļoti viesmīlīgi cilvēki. Nedaudz tālāk ielejā liela kalna pakājē atrodas ļoti grezna villa. Iekšā ar visām civilizācijas ērtībām - dušu, ūdeni, tualeti. Kalnu kišlakos parasti nav šādu ekstru. Ūdens akā vai vietējā kalnu upē, tualete ārā... Šī villa pieder kādam ārzemēs dzīvojošam bagātam tadžikam. Vienmēr, kad mēs braucam uz Fanu kalniem, mans draugs Hols parasti tur sarunā mūsu nakšņošanu. 

Villas apkārtne ir kā ziedoša paradīze. Jūlijā tur zied visdažādākie zālaugi, krūmi, tai skaitā dažādu sugu mežrozītes. Pie straujās kalnu upes ir uzbūvēti vairāki betona tapčani, blakus plīts ar kazaniem - lieliem čuguna katliem plova vārīšanai. Vietējie tadžiki, kuri ne vienmēr spēj komunicēt krievu valodā, parasti atbraucējiem uz dzīvas uguns pagatavo lieliskas pusdienas un it īpaši plovu. Turpat upītē pasmelts kristāltīrs ledāju kušanas ūdens, svaiga no rīta kautas aitas gaļa, lieliski rīsi un sauja turpat pie āra plīts saplūktu melno bārbeles un vietējā kadiķa - arčas augļu. Kas par aromātiem izdalās no katla! Gribas ātrāk sēsties uz tapčana un gaidīt plovu, kuru šeit ciemā visi ēd no kopīga šķīvja bez dakšas vai karotes, ar roku. Tās ir senas tadžiku tradīcijas, kas stiprina ģimeniskās saites.

Atrodoties tik burvīgā vietā, katru brīvo brīdi es izmantoju vaboļu meklējumiem. Kukaiņu ķeramais tīkliņš rokās un, aidā, ganībās! Starp smaržīgajām ziedošajām zālēm un krūmiem mudžēja visādi retumi. Protams, šeit kādu trīs kilometru augstumā ir retināts gaiss, un es to izjutu diezgan spēcīgi. Kustības mazliet palēninās, un Tu jūties kā astmas slimnieks. Visu laiku trūkst gaisa. Taču, kad pie tā pierod, viss liekas kārtībā. Šajās vietās ir jāuzmanās no lāčiem un pat sniega leopardiem! Pēdējie gan ir ļoti tramīgi un ik pa laikam novērojami pieckilometrīgajās kalnu nogāzēs tā attālāk no ciema.  

Vienu reizi mēs ar Uldi nolēmām katrs doties savā virzienā. Es staigāju pa ziedošo ieleju, bet Uldis izdomāja kāpt kalnā un meklēt retos šejienes endēmiķus. Arī tādi Fanu kalnos ir. Endēmiķis nozīmē to, ka šī suga ir ar ļoti šauru izplatības areālu un ārpus tā nekur citur pasaulē nav sastopama. Es atgriezos no pētījumiem, taču Ulda ilgi nebija. Protams, es sāku uztraukties. Ej nu sazin, kalnos lāču daudz! Kamēr stresoju, pa ceļam satiku divus tadžikus ar zeltainu tējkannu rokā. Sasveicinājāmies tadžiku valodā. To es esmu iemācījies vēl no padomju laiku filmām par Vidusāziju. Izrādījās, ka ar sasveicināšanos arī beidzās manas tadžiku valodas zināšanas. Mani sarunu biedri nerunāja krieviski, bet bija ļoti komunikabli un draudzīgi. Ar žestiem, dažiem atpazīstamiem vārdiem un acu skatieniem mēs veiksmīgi sazinājāmies. Es rādīju, ka esmu kukaiņu pētnieks, rādīju kā kukaini noķert, bet viņi uz mani skatījās kā uz neredzētu brīnumu ar neviltotu interesi. Pēc laiciņa satikām vēl vienu vietējo, kurš nesa veselu maisu ar ūdenszālēm, kas aug tālāk strauta malās. Tās šejienieši izmanto pārtikā - vāra ļoti veselīgas zupas. Nedaudz pakomunicējuši, šķīrāmies. Vietējie kalnu iedzīvotāji parasti ir ļoti draudzīgi un laipni. Netālu no villas tālumā kalna pakājē ieraudzīju Ulda siluetu. Mazliet pieklibodams, viņš gāja mūsu virzienā. Šis esot bijis uzrāpies kilometru četru augstumā, tad, nezinādams, ka nedrīkst līst uz akmens šķembu nobiruma, Uldis kopā ar akmeņiem nokūleņoja vairākus metrus no kalna lejā. Diemžēl salūza entomoloģiskais tīkliņš, pazuda ekshausters sīku vaboļu ievākšanai un vēl šis tas, taču, par laimi, pats tikai sasitās un nedaudz izbijās. Kā jau Uldis. :)  

Vakarā pie villas spīdinājām nakts kukaiņus. Tā kā vakars kalnos bija vēss, tad kukaiņi uz gaismu īpaši daudz nelidoja. Drīz pēc pusnakts devāmies uz savām guļamistabām nosnausties. Pa atvērto logu es klausījos nakts skaņās. Pamodos ar pirmajiem gaismas stariem, jo saule pa neaizvērto logu spīdēja tieši virsū. No rīta bija fantastiskas brokastis. Beidzot omlete, - klusējot nodomāju es. Taču, nē, tā nebija omlete, bet gan kaut kas ļoti trekns, mazliet pasmirdīgs un grūti ieēdams. Izrādījās, tas bija specifisks vietējais ēdiens - saulē uz akmens kaltēts skābs krējums. Ja Jūs zinātu, cik tas bija trekns un sātīgs! Taču vietējie brokastīs to ēd un visu dienu kalnos bez pusdienām var smagi strādāt.

Katrā jaunā vietā var uzzināt kaut ko interesantu. Kaut vai tāpēc man patīk darbs, ko es daru. Es esmu laimīgs, ka esmu vaboļpētnieks, ka es varu tik daudz ceļot, iepazīt pasauli un darīt to, kas man patīk. Novēlu arī tev tāpat - darīt dzīvē to, kas patīk, interesē un sagādā baudu!

Kultūršoks: kaut kur Fanu kalnu nekurienē grezna villa ar visām civilizācijas ekstrām

Skats pa manas guļamistabas logu. Kāds klusums kalnos bija tajā naktī!

Apkārtnē fantastiskas kalnu ainavas ar daudz ziedošiem mežrozīšu krūmiem

Jūlijā kalnu pļavas koši ziedēja

Uldis nolēma iekarot villas fonā redzamo kalnu

Lai tiktu līdz kalnam, sākumā vajadzēja šķērsot kalnu upi pa trošu tiltiņu

Savukārt es devos apkārtnes ielejas pētījumos

Vietējie iedzīvotāji bija ļoti draudzīgi un viesmīlīgi

Ģimene taču jāpabaro! Mugurā maiss ar ēdamajām un ļoti veselīgajām ūdenszālēm

Top mūsu pusdienas

Plovs gatavs. Plova gatavošanai punktu Hols pielika, uzberot turpat upes malā noplūktās melnās bārbeles ogas

Hols plovu saliek pa šķīvjiem

Pie upes uz tapčana plovs jau šķīvjos. Labu apetīti!

Plovu ēdam no kopīga šķīvja. Pēc tadžiku ticējumiem tas stiprina ģimenes saites. Sevišķi mums ar Valaini :)

Brokastis. Likās, ka omlete, bet izrādījās saulē kaltēts skābs krējums

Villas apkārtnes daba

Tauriņi - narkomāni. Sēž uz efedrām un osta efedrīna molekulas

Nakts kukaiņu spīdināšana villas pagalmā

Uldis bija ticis gandrīz līdz tam mākonim. Neveiksmīgi paslīdēja, krita, kūleņoja, samaņu nezaudēja un, par laimi, atgriezās tikai sasities. Fanu kalni ir pārsteigumu pilni!