Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš jau ceturtajā klasē zināja to, ka kļūšu par biologu. Bet to, ka būšu vaboļpētnieks, es sapratu krietni vēlāk. Man paveicās, ka bērnību es pavadīju attālā lauku viensētā Krāslavas rajonā netālu no Izvaltas un Šķeltovas pagastu robežas, kur visapkārt bija neskarta daba, fantastiska ainava, bioloģiski vērtīgas pļavas un daudzveidīgi meži. Man paveicās, jo mana tante Anna Barševska bija bioloģijas skolotāja Kupravas vidusskolā un gan attālināti, gan klātienē, kad atbrauca, palīdzēja manī uzturēt interesi par bioloģiju. Man paveicās ar to, ka es sāku mācīties nelielā, bet spēcīgā lauku vidusskolā Izvaltā, kur bija fantastiska bioloģijas skolotāja Emīlija Celitāne un jauna, superīga klases audzinātāja un ģeogrāfijas skolotāja Zenta Gaveika, kas mūsu klasi katru gadu veda tuvās un tālās ekskursijās. Mums bija tik draudzīga klase, ka katra klases ekskursija pārvērtās par neaizmirstamu notikumu mums visiem. Man paveicās, ka es studēju bioloģiju tieši Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (tagad - Universitātē), kur pēc pirmā kursa lauku prakses Ilgās es nešaubīgi sapratu, ka būšu vaboļpētnieks.
Skolas laikā es izstrādāju zinātniski pētniecisko darbu par stārķiem, es vācu augu herbāriju un to līmēju biezajā kladē. Skolotājs Jānis Gribusts iemācīja mani fotografēt, un es sāku bildēt dabu. Sākot studijas Daugavpilī, sākotnēji domāju pētīt augus, taču botānikas pedantās pasniedzējas kaut kā neieinteresēja mani ar augu daudzveidību. Pēc toreizējās Bioloģijas un ķīmijas fakultātes dekānes un docentes Renātes Škutes ieteikuma es apsvēru iespēju sākt pētīt planktonu Daugavā. Taču visu izmainīja lauku prakse bezmugurkaulnieku zooloģijā, ko mums vadīja Latvijas Dabas muzeja Entomoloģijas nodaļas vadītāja Aija Zilspārne. Kā jau muzeja cilvēks un talantīgs dabas stāstnieks, Aija mums vadīja lauku praksi tik interesanti, ka man kļuva skaidrs, ka Daugavas planktons vismaz kādu laiciņu paliks nepētīts. Aija mums rādīja skudrulauvas, kamenes, siseņus un sienāžus, skrejvaboles un ūsaiņus... Viņa zināja nosaukumus lielākajai daļai praksē redzēto kukaiņu. Nodarbības bija interesantas. Aijas ietekmē es sāku veidot savu pirmo kukaiņu kolekciju, kur nez kāpēc gandrīz visi kukaiņi bija vaboles. Pēc lauku prakses Aija uzaicināja mani uz Latvijas Dabas muzeju. Man noteikti jāsatiekas ar toreizējo Latvijas vaboļu korifeju Mihailu Stipro, kurš man noteikti palīdzēs noteikt vaboles. Un tā otrā kursa septembrī ar Ilgās savāktajām vabolēm es braucu uz Rīgu, uz Latvijas Dabas muzeju...
Mihails Stiprais bija fantastiska personība. Nosakot vaboles, viņš runāja ar mani ne tikai par tām. Viņš lieliski orientējās dažādos filozofijas jautājumos. Viņš ļoti interesanti stāstīja savus vaboļpētnieka piedzīvojumus. Tikai vēlāk es sapratu, ka viņš to darīja, lai palielinātu manu interesi par vabolēm. Un tā sākās mana sadarbība ne tikai ar izcilo Latvijas vaboļu zinātāju, bet arī ar talantīgu zinātnisko skolotāju, kurš man iemācīja vaboļzinātnes pamatus un mīlestību pret šo tik daudzveidīgo, plašo un tik nozīmīgo dzīvo organismu grupu. Es braucu pie viņa uz muzeju, vēlāk arī uz Miera ielas nelielo dzīvoklīti, kur bija īsta un patiesa vaboļpētniecības meka - kolekcijas, literatūra, mikroskops un labestīgs, zinošs Skolotājs. Tieši viņš ieteica man sazināties un tikties ar tā laika Padomju Savienības vadošajiem profesoriem - vaboļpētniekiem Inesi Šarovu no Maskavas Valsts Pedagoģiskā institūta un Oļegu Križanovski no toreizējā Ļeņingradas Zooloģijas institūta. Tev vajag augstāku lidojumu, - toreiz savā dzīvoklītī teica man Stiprais. Es sazinājos, aizbraucu un tā arī devos augstākā lidojumā... Krievijas vadošie profesori pieņēma mani - toreizējo otrā kursa studentiņu un ievirzīja pareizajās zinātnes un akadēmiskuma sliedēs. Studijas aspirantūrā toreizējā PSRS vadošajā universitātē - M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē, bija likumsakarīgas. Izturot konkursu un kļūstot par paša Entomoloģijas katedras vadītāja, pasaulslavenā profesora Rustema Žantijeva aspirantu, es biju bezgala priecīgs. Es, beidzis Latvijas reģionālaa pedagoģiskā institūta bioloģijas un lauksaimniecības pamatu skolotāja programmu, spēju tikt Maskavas valsts Universitātē. Tātad Daugavpils izglītība nebija zemē metama. Man paveicās! Visi iepriekš nosauktie un daudzi nenosauktie cilvēki palīdzēja man kļūt par zinātnieku - vaboļpētnieku. Es esmu viņiem visiem bezgala pateicīgs par atbalstu, ievirzīšanu, kritizēšanu, arī audzināšanu... Viņi manā dzīves ceļā gadījās īstajā laikā un īstajā vietā. Viņu ietekme kombinācijā ar vēlmi dzīvē kaut ko sasniegt bija baigais katalizators manas karjeras veidošanās procesos. Izvirziet mērķi un dariet! Nenokariet degunu un ticiet saviem spēkiem un tam, ka īstajā vietā un īstajā laikā Jūsu dzīves ceļā gadīsies kāds, kas atbalstīs Jūs!
Šo stāstu es rakstu, lai iedrošinātu tos, kuriem dzīves ceļi vēl tikai sākas. Ja grib, var sasniegt visu, pat vairāk nekā visu! Tikai jāgrib un jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai tiktu līdz savam mērķim. Ticiet sev un Jums izdosies!
Un tā joprojām. Ar tīkliņu pa pasauli...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru