Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Pelde Čūsku ezerā

Fanu kalnos (Tadžikistāna) blakus Iskanderkula ezeram atrodas viens neliels siltūdens ezeriņš ar smargdzaļu ūdeni - Čūsku ezers. Tā to iesaukuši vietējie. Atšķirībā no Iskanderkula, kur ūdens temperatūra ir vien kādi +5 oC, jo ietek ledāju ūdeņi, blakus esošajā Čūsku ezerā ūdens parasti ir ļoti silts, grādi +25. Smaragdzaļajā Čūsku ezera ūdenī aug retas zemūdens glīvenes, bet viens krasts pāriet mitrā pļavā un tālāk Vidusāzijā augošo melno bērzu birzī. Ezers ir ļoti ainavisks un lielisks, lai nopeldētos. Zāļainajā pļavā un starp ūdensaugiem esot daudz čūsku. Tāpēc vietējie ezeram ir devuši tādu nosaukumu.

Kā Jūs noprotat, pirmajā reizē, kad tiku pie šī ezera, es nenocietos un nolēmu iebrist siltajā ezera ūdenī un sajust to baudu, ko var dot pelde tik dzidrā un skaistā ezerā. Nobridies pa izkaltušajām kalnu nogāzēm, sasvīdis, sakarsis, noguris līdu pa lielajiem akmens bluķiem, lai tiktu līdz ūdenim. Ezers ir dziļš, bet tajā reizē pamata neesamība zem kājām man netraucēja. Iegrimis ūdenī es mazkustīgi peldēju uz muguras, skatīdamies kalnu virsotnēs, kas majestātiskas un sniegbaltas bija redzamas visapkārt. Vairums no redzamajām virsotnēm bija vairāk nekā 5 tūkstošus metru augstas. Virs ezera lidoja kaut kādas spāres un daudzi balteņi. Ūdens bija silts kā piens. Ezera ielejā vēja praktiski nebija. Tu guli uz muguras, mazliet kustini kājas un rokas un baudi mirkli, kad tev apkārt ir vistīrākais ūdens, smaržo ziedošās mežrozītes un sisina siseņi. Kur vēl kaut ko tādu ieraudzīsi un sajutīsi? Man likās, ka ūdenī es biju kādu pusstundu. Tālumā gar krasta zālēm pēkšņi ieraudzīju vienu garu peldošu čūsku. Man teica, ka ezerā dzīvo kaut kāda vietējā zalkšveidīgo čūsku suga. Tātad neindīga. Nedaudz pavērojis čūskas peldi, nolēmu pats peldēt līdz krastam. Lai čūskas peldas savā ezerā...