Vaboļu pētījumi attālos Latvijas laukos bieži vien ir pietiekami nogurdinoši. Dažreiz dienā jānoiet desmitiem kilometru gari maršruti. Kādreizējās kolhozu pļavas daudzviet aizaugušas ar kārkliem un bērziem, bet savulaik rūpīgi izpļautie meliorācijas grāvji pārvērtušies par bebru veidotām vietējās nozīmes ūdenskrātuvju aizsprostu kaskādēm. Daudzu gadu garumā ir ļoti interesanti paskatīties, kā ir mainījusies Latvijas vaboļu fauna. Zeltslotiņu un latvāņu audzes aizņem arvien lielākas teritorijas. Ļoti bieži viens otrs latvāņu lauks savā maršrutā jāapiet ar kilometra līkumu.
Dažādos gājienos ir piedzīvoti visādi atgadījumi. Kurzemē Kuldīgas pusē vienu reizi viens greizsirdīgs vīrs gribēja ar grābekli padzīt mani no viņa pļavām, saskatot manī potenciālu draudu viņa sievai. Kliegdams, lai es tinoties prom no šejienes un viņš zinot, ka es slepeni nāku pie viņa sievas, kas mājās ar trim bērniem sēž, kā staltbriedis ar ragiem mēģināja padzīt mani no viņa iezīmētās teritorijas. Nu ko? No trakajiem pa gabalu. Labāk ļaut tādās reizēs viņam domāt, ka izdevās nosargāt sievu no nelūgta pielūdzēja, nekā iet uz konflikta eskalāciju. Es pagriezos, aizgāju aiz krūmiem un turpināju ceļu mazliet citā virzienā.
Savukārt Balvu pusē kāds viensētas īpašnieks no ķēdes palaida suni, lai patriektu neaicināto viesi, kas staigāja pa viņa no pērnā gada nepļautajām ar usnēm aizaugušajām atmatām. Par laimi, sētas krancis izrādījās tīri jēdzīgs suns. Nedaudz paskrēja, parēja un atgriezās pie neapmierinātā saimnieka. Neies taču tāpat vien skriet pāri visam laukam, lai projām dzītu tādu gabarītu vaboļpētnieku! Vēl ar tīkliņu var dabūt!
Vienu dienu, braukdami uz Ziemeļvidzemi, uz neilgu laiku Taurenē piestājām ceļmalā zālē nedaudz papļaut vaboles ar entomoloģisko tīkliņu. Tajā vietā gar ceļu auga veci, dobumaini bērzi. No tālumā esošās mājas izskrēja saimniece un bļaudama metās mūsu virzienā: Vācieties prom, ko jūs tur darāt manā pļavā? Piesēsiet visādas nezāles! Tūlīt saukšu policiju! Nu, sauciet policiju! Mēs pļāvām ar entomoloģisko tīkliņu lielceļa aizsargjoslā. Nedaudz papļāvuši, iekāpām mikrobusiņā un devāmies tālāk Cēsu virzienā. Ko padarīsi, ja gadās tik neviesmīlīgi cilvēki...
Ķegumā mūs cienāja ar bērzu sulām, bet saimniece ļoti gribēja mums pārdot savu kazlēnu. Nu, nopērciet, nopērciet! Aizvedīsiet uz pilsētu, atradīsiet vietu, kur piesiet! Mēs pateicāmies par viesmīlību un iestāstījām kundzītei, ka pircējs tomēr jāmeklē laukos, jo tad viņas kazlēnam būs daudz labāki dzīves apstākļi...
Preiļu pusē mūs ir cienājuši ar tikko salasītām zemenēm, Kārsavā - ar sarkanām jāņogām, bet manā dzimtajā Krāslavas pusē pie akas ūdens spaiņa saimniece atnesa bleķa krūzīti un burciņu ar upeņu zapti. Un ziniet, tas likās tik mīļi! Pēc nobristajiem kilometriem vaboļu meklējumos spainis tīra, auksta akas ūdens ir tieši tas, ko gribās visvairāk. Iedzer dzīvu akas ūdeni, atvelc elpu un dodies tālāk pa savu pētījumu maršrutu. Kopumā jāsecina, ka vairums zemes īpašnieku Latvijā gan varētu būt viesmīlīgāki un draudzīgāki pret dabas pētniekiem. Mēs, vaboļpētnieki, tikai darām savu darbu.
No akas spaiņa padzerties... Kas var būt labāks par to?
Kad esi izkarsis un nobridies, brīžiem liekas, ka debesis sāk jaukties ar zemi. Tad ir jāatpūšas
Atvelkot elpu...
Sākumā vaboles, riekstus pēc tam
Tikai uz priekšu, pat ja vīgriezes līdz kaklam
Ja pētījumu maršruts ir gar jūru, protams, ka vajag nopeldēties. Nevar jau tikai brist!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru