Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Negulētā nakts un 30 km lietū

Jau divas naktis Ilgās es normāli negulēju. Trāpījās paskaļa studentu grupa, kas jau otro nakti līdz rīta agrumam jautri spēlēja kārtis. Ja es neesmu izgulējies, tad nākamaja dienā es nejūtos kā cilvēks. Nu, ja arī šonakt es negulēšu, nāksies izdomāt kādu audzinošu aktivitāti, - vakarā nodomāju es un devos pie miera. Protams, arī šajā naktī bija jautri līdz rītam. Viss pieklusa tikai ap pulksten sešiem. Lai arī negribējās līst ārā no gultas, es saņēmos. Piecēlies uzvārīju kafiju, apēdu vairākas sviestmaizes un ap pusseptiņiem devos modināt studentus rīta ekskursijai. Teicu, lai ieēd brokastis, jo iesim tālu. Protams, divdesmit minūtes gulējušiem studentiem apetīte nebija laba. Brokastis neviens neēda. Izgājuši ārā, saprata, ka iešana būs pa lietu. Ārā lija.

Pa ceļu devāmies līdz mežam. Vēl nenonākuši mežā, visi jau bija izlijuši līdz ādai. Par laimi, lietus bija silts. Mežā līdām brikšņos. Neviens nejautāja - kāpēc? Kādus pāris kilometrus nogājām pa brikšņiem paralēli ceļam. Šo to redzējām, arī dažu putnu balsis dzirdējām. Viens no aktīvākajiem spēlmaņiem ejot sāka iemigt. Studenti iesauca viņu par nindzju. Nonācām līdz Bedušu ezeram. Ovālajam mežezeram vienā pusē ir sausi krasti, bet otrā - slīkšņaini mitrie meži. Devāmies apkārt ezeram. Mitrais mežs bija pielijis un dubļains. Ik pa laikam kāds iegrima dubļos. Viens otram palīdzot, mēs pārvarējām problemātisko ceļa posmu. Nonākot ezera krastā, kur sākām iešanu ap ezeru, es sapratu, ka studenti neatpazina šo vietu. Nu ko! Lai naktī būtu labāks miegs, apkārt ezeram devāmies otrreiz. Neviens to nesaprata. Visi brida un nekunkstēja. Vienīgi nindzja šad tad pusmiegā uzskrēja kādam celmam virsū. Trešo reizi profilaksei apkārt Bedušu ezeram es negribēju iet pats. Pa meža kvartālstigu devāmies tālāk. Lai studentiem būtu jautrāk, dažreiz ceļu krustojumos es viņiem piedāvāju pašiem izvēlēties, pa kuru ceļu iesim tālāk. Kā parasti nez kāpēc izvēle krita uz garāko maršrutu. Arī toreiz tika izvēlēts ceļš pāri Sila upei, kas mūs būtiski attālināja no Ilgām. Pāri upei tilta nebija. Tālumā bija bebru nogāzta apse. Es piedāvāju upi pāriet pa nogāzto koku. Nē. Studenti izvēlējās brist pāri turpat. Visi bija slapji un dubļos. Pārbridām. Arī es kopā ar viņiem. Nedaudz pagājuši, sapratām, ka tālāk nevarēsim tikt, jo kādreiz iebrauktais ceļš bija bebru applūdināts. Bridām pāri upei atpakaļ. Nonācām tajās pašās krustcelēs. Kāda no meitenēm pamanīja, ka pazudis mūsu nindzja! Es ar puišiem devāmies pa mūsu maršrutu atpakaļ meklēt pazudušo studentu. Visdrīzāk kaut kur nokritis guļ, - nodomāju es. Apmēram pēc trim kilometriem ieraudzījām viņu guļam pie baļķu kaudzes. Uzmodinājuši nindzju, gājām atpakaļ pie meitenēm, kuras palika gaidīt mūs pie krustojuma. Atnākuši konstatējām, ka visas turpat ceļmalā arī guļ! Nebija pamanījušas pat netālu esošo skudru pūzni...

Pamodinājām! Visi devāmies tālāk! Pēc kāda kilometra sasniedzām Riču ezera krastu. Visi gājēji ar drēbēm metās siltajā ezera ūdenī noskalot netīrumus un skudras, kas vienai otrai gājējai bija salīdušas drēbēs. Kopā ar nogurumu sākās tautas neapmierinātība. Visus interesēja - cik tālu līdz Ilgām un kad mēs sāksim iet atpakaļ? Taču nedaudz tālāk notika tas, ko es gaidīju jau labu laiciņu. Kāds atpazina, ka šajā vietā mēs bijām pirms pāris dienām. Sapratuši, ka līdz Ilgām vēl kilometri astoņi, studenti pateica visu, ko domā par mani, un kosmiskā ātrumā, it kā ieguvuši otru elpu, metās atpakaļ uz Ilgām. Īpaši nesteidzoties, es vilkos nopakaļ. Atnākuši uz Ilgām ap puspieciem pēcpusdienā, visi ātri uzēda sausas sviestmaizes un salīda gultās pabeigt rītā tikko uzsākto miegu un atpūsties pēc trakā gājiena. Nogulēja līdz nākamās dienas pusdienlaikam. Toreiz es ļāvu. Es taču biju brīdinājis, lai pirms ekskursijas visi paēd brokastis, bet, vai tad kāds mani klausīja, tikko pamodies? Visas nākamās naktis Ilgās bija ideāls klusums. Vēlāk, pēc lauku prakses, kāda no šīs grupas meitenēm atzinās, ka citās naktīs viņi turpināja spēlēt kārtis, taču, ja kāds izdvesa kaut niecīgāko skaņu, tika norāts no citiem grupas biedriem, - Ko, tu gribi, lai rīt no rīta mūs atkal triec trīsdesmit kilometru maršrutā? Lauka biologam jāizbauda viss, arī trīsdesmit kilometru pārgājieni pa šķēršļainu apvidu. Kā karavīriem!