Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Apmaldījies taigā

Netālu no Krievijas Tālajos Austrumos esošā ciematā Čegdomina atrodas dabas liegums "Sosnovaja rošča", kas latviski nozīmē "Priežu birztala". Jau pašos pamatos nosaukums man šķita dīvains. Kā var būt priežu birztala? Priežu sils! Taču Krievijā iespējams ir viss. Dabas liegums ir izveidots par godu mūsu parastās priedes aizsardzībai. Kā izrādījās, šajā kalnā aug vistālāk uz austrumiem zināmā parastās priedes audze. Burejas rezervāta kolēģi piedāvāja apmeklēt dabas liegumu, lai paskatītos, kāda Tālajos Austrumos izskatās mūsu priede.

Uz dabas liegumu devāmies ar Krievijā padomju laikā ražotu PAZ markas autobusu. Ceļš bija izdangāts un pielijis, taču mūsu busiņš milzīgās peļķes pārvarēja kā sniegbalts okeāna laineris. Piebraukuši klāt kalnam, izkāpām no autobusa un sāk devāmies augšā kalnā. Kur visi tā steidzās, es toreiz nesapratu. Kalna pakājē gar strautu bija ļoti interesants alkšņu mežs ar daudzu citronliānu samudžinātajiem brikšņiem, retām vietējām bārbeļu sugām un citiem turienes augiem. Man bija vajadzīgs laiks, lai ar entomoloģisko tīkliņu papļautu pa zāli un krūmiem turienes vaboles. Panācis vietējo inspektoru, pateicu, ka es palikšu pakājē meklēt vaboles un pats atgriezīšos pie autobusa. Inspektors neiebilda, tikai pieteica, lai es neapmaldos taigā. Es devos vaboļu meklējumos no krūma pie krūma, daudziem nezinot to nosaukumus. Vaboļu nebija daudz. Zem akmeņiem atradu pāris ģints Carabus lielās skrejvaboles, celmā slēpās dažas sīkas skrejvabolītes. Kopumā - nekas īpašs. Drusku nožēloju, ka negāju ar pārējiem līdz kalna galam, kur auga priedes. Nu ko - jāiet līdz autobusam! Pacēlu galvu, lai noorientētos, un sapratu, ka vairāk nesapratu neko! Zigzagiem cilpodams no krūma pie krūma, es pazaudēju orientāciju, kurā virzienā ir autobuss. Likās, ka mani pārņēma mistisks vadātājs. Pakāpos pa slīpu, nogāztu baltegles stumbru, lai apskatītos apkārt, taču visur redzēju tikai bezgalīgu, zaļu taigas okeānu. Reāli nobijos. Aiziet nepareizā virzienā nozīmē pazust un varbūt pat aiziet bojā. Šeit taiga ir bezgalīga un skarba. Lai gan ārā vasara, no ogām šur tur bija redzētas tikai melnās un sīvās ievu ogas. Pazudis ar tām ilgi neizdzīvosi. Ceļu un apdzīvotu vietu taigā nav simtiem kilometru garumā. Toties brūno lāču daudz. Skaidrs bija viens - jākāpj līdz kalna pakājei. Gan jau tur kaut kur atradīšu ceļu vai mūsu pēdas. Nokāpis lejā, sāku mazliet nervozi iet gar strauta malu. Ja ceļu neredzēšu, tad pēc kāda laika došos atpakaļ un iešu pretējā virzienā. Man par prieku, pēc trīssimt metriem aiz līkuma ieraudzīju koku sanesumu un nesen cirstu guļbaļķu tiltu. Tātad - ceļš. Intuitīvi devos pareizajā virzienā un visai drīz ieraudzīju mūsu autobusu. Mūs gaidīdams, šoferis snauda. Nolēmu nemodināt un devos gar ceļmalām meklēt vaboles. Kad visi atgriezās, nevienam neteicu, ka biju apmaldījies.