Pie manis ciemos bija atbraukuši paziņas, kuru vidū bija dāma, kas paniski baidījās no vabolēm, zirnekļiem un citiem mošķiem, kam ir vairāk nekā četras kājas. Mēs ar viņu gājām pa Ilgu meža ceļu un sarunājāmies par to, kāpēc viņai ir bail no vabolēm? Vaboles taču ir tik pretīgas - ar garām ūsām un tik daudzām kājām. Fui! - teica mana sarunu biedrene. Nē, vaboles ir neparasti skaistas un ļoti daudzveidīgas. Kādas tikai krāsas un formas nevar ieraudzīt, dabā vērojot vaboles! - iebildu es. Izrādās, koleopterofobija jeb bailes no vabolēm viņai ir no bērnības. Viņa pat nespēja izskaidrot, kāpēc ir bail no vabolēm. Vienkārši - fui un punkts.
Ik pa laikam uz ziediem vai lapām es rādīju dažādas vaboles un, redzot, ka interese tomēr ir, sapratu, ka viss vēl nav zaudēts un var pamēģināt gājiena laikā viņai kaut cik mazināt koleopterofobiju. Uz ziediem sēdēja kameņvabole. Paskat, cik pūkaina! Kā kamene! - es mēģināju pievērst viņas uzmanību līdz šim neredzētai vabolei. Tiešām, gluži kā kamene. Bet, vai šī vabole nedzeļ kā kamene? - viņa apjautājās. Protams, ka nedzeļ! Vaboles vispār nedzeļ! - es atbildēju. Pagājuši tālāk, uz ceļa ieraudzījām metāliski zaļganu pavasara bambalu. Bijām vienisprātis, ka vabole tiešām ir skaista. Es izstāstīju, ka bambali ir meža sanitāri. Tie apēd vai sarok zemē daudz pūstošu vielu, piemēram, vecas sēnes, dzīvnieku izkārnījumus... Ā, tātad vaboles ir arī derīgas! Protams, katram organismam dabā ir sava vieta un funkcijas.
Pēc kāda laika uz ceļa es ieraudzīju lielo Carabus ģints skrejvaboli. Tā ir plēsīga vabole, kas spēj pieveikt pat nelielu ķirzaku, turklāt aizsargājoties vabole mēdz izšļākt kodīgu aizsargšķidrumu. Taču, ja vabolei ļauj pašai uzmanīgi uzkāpt uz plaukstas, tā mierīgi rāpo. Maza varbūtība, ka cilvēkam izdarīs sāpīgi. Nu ko? - nodomāju es, - Ir pienācis laiks praktiski pamēģināt pārvarēt bailes no vabolēm. Es pierunāju viņu pārliecināties, ka vabole neko sliktu nedarīs un tā nav briesmīgs monstrs, no kura jābaidās. Es lūdzu savu līdzgājēju aizvērt acis un pastiept man pretī roku, uz kuras plānoju uzlaist lielo skrejvaboli. Pēc ilgas pierunāšanas viņa aizvēra acis un pastiepa man trīcošu plaukstu. Es panācu vaboli, uzlaidu uz savas rokas un ļāvu tai lēnām pāriet uz man pretī pastieptās trīcošās plaukstas. Vabole it kā zinādama, ka piedalās eksperimentā, uzgāja uz meitenes rokas un apstājās. Tad nedaudz parāpoja un nokrita no rokas atpakaļ uz ceļa. Mūsu līdzgājējai acīs sariesās mitrums un viņa nočukstēja, - Bet viņa bija laba, viņa man neiekoda! Es zinu, ka turpmāk šis cilvēks citādāk skatīsies uz vabolēm. Tās noteikti vairāk nebūs pretīgi mošķi. Vajadzēja lielu gribasspēku, lai saņemtos, uzdrīkstētos un pārvarētu lielās bailes. Bet vabole, kas palīdzēja pārvarēt lielās bailes no sugasmāsām, pa ceļu devās tālāk savās gaitās...
Lielās skrejvaboles vietā zeltītā rožvabole
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru