Vaboļu meklējumos dažreiz nākas būt alpīnistam. Interesantākās un retākās vaboļu sugas parasti ir sastopamas augstu kalnos. Bieži tieši alpīnajā zonā, gar sniega joslu, gar strautiem zem akmeņiem. Konkrēti augstkalnu rajonos ir vislielākās iespējas atrast kaut ko retu un pat līdz šim zinātnei jaunu.
Vienreiz ekspedīcijā Hisāra kalnos Tadžikistānā nolēmām tikt līdz kalna virsotnei. Man kā augumā garam cilvēkam kāpšana kalnos vienmēr sagādā zināmu diskomfortu. Ja mazie kā skudriņas aptekalē katru akmeni, man lieliem soļiem jālavierē pa dzīvnieku takām, balansējot kā akrobātam uz virves, lai noturētu ķermeni līdzsvarā. Vācot vaboles, kāpšana kalnos nav raita. Tu apskati katru krūmu, ziedaugus, mēģini pacelt katru kaut cik ievērojamu akmeni, cerībā, ka zem tā būs ilgi gaidītie retumi. Nesteidzīgi katram darbojoties savā nodabā, mēs lēnām pārvietojāmies kalna virsotnes virzienā. Kad vāc materiālu, process nešķiet garlaicīgs un tu nemani, ka jau pagājušas vairākas stundas, tev pat ēst negribas, jo tu esi fanātiski pārņemts ar nodarbi, kas tevi interesē.
Kaut kur pēcpusdienā mēs nonācām līdz kalna virsotnei. Izretinātais gaiss jau pāris kilometru augstumā paātrināja mūsu elpošanas procesus. Taču skati, kas pavērās no kalna, bija gandarījums par pārvarētajām kalnā kāpšanas grūtībām. Sasniegtā virsotne nebija smaila. Tā izskatījās kā simts metrus plakana pļava, no kuras uz abām pusēm aizgāja stāvas nogāzes, kas kalnu norobežoja ar aizām. Lejā kišlakos dziedāja gaiļi, rēja suņi, bija dzirdamas cilvēku balsis. To baudot, mēs atgūlāmies pļavas izdegušajā zālē, lai ievilktu elpu un pirms atpakaļceļa nedaudz atgūtu spēkus. Apkārt rāpoja daudz melnu skudru. Pēc izskata tās bija līdzīgas mūsu rūsganajām meža skudrām, tikai mazliet mazāk uzbrūkošas mums, izrādot diezgan dziļu vienaldzību pret mūsu personām. Mēs atgūlāmies un vērojām tās pašas skudras, šur tur pa kādai spīļastei. Zemē bija ļoti daudz apmēram īkšķa naga lieluma vertikālu alu. Interesanti, kas tajās dzīvo? - es nodomāju.
Pēc neilga laiciņa pie mums piegāja entomologi no Maskavas, kuri arī bija ieradušies ekspedīcijā. Arī viņi nolēma nedaudz atpūsties un pievienoties mūsu grupai. Vai gadījumā kāds no viņiem nezina, kas dzīvo šajās alās? - es apvaicājos. Tarantuli, - teica viens no viņiem. Ko? Mēs sēžam indīgo zirnekļu, tarantulu, ielenkumā? Izrādījās - jā! Viens no viņiem mugursomā attina no spolītes apmēram pusmetru garu diegu, kura galā piestiprināja nelielu plastilīna lodīti un pavalkāja virs tuvākās alas. Reakcija bija zibenīga. Zirneklis ar saviem spēcīgajiem žokļiem satvēra plastilīna lodīti, noturēdams par garām skrienošu kukaini. Kolēģis pavilka diegu, un zirneklis tika dabūts ārā no alas, jo tā žokļi bija iestiguši plastilīnā. Liels, skaists, sudrabaini pelēks samtā tērpts radījums, kura kodiens var būt bīstams cilvēkam. Pavērojuši skaisto radījumu, to atlaidām brīvībā. Viņš izmantoja šo iespēju un ātri pazuda zem kritušajām lapām pie vilkābeles krūma. Atpakaļ alā vairāk nelīda. Vismaz pagaidām.
Izrādās, vairāk nekā pārdesmit minūtes mēs sēdējām un tad atstiepušies gulējām daudzu tarantulu ielenkumā, par to nemaz nezinot. Turpmāk zināsim! Dzīvē daudz kas nāk caur personisko pieredzi.
Hisāra kalni vasaras sākumā. Zāle vēl ir koši zaļa
Tarantulu alas ceļmalā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru