Jau kuru dienu teltīs nakšņojām Baltās jūras krastā netālu no Kandalakšas pilsētas. Ārā bija drēgns un lietains, tāpēc sajūtas nebija visai komfortablas. Paisuma laikā ūdens atkāpjas no seklākajām vietām un mēs ar interesi pārmeklējām bez ūdens palikušās teritorijas. Vaboļu tur nebija, taču redzējām daudz visādu sīku jūras iemītnieku. No debesīm nāca smidzeklis, tāpēc krastā nebija ko īsti daudz darīt, lai gan apkārt bija ļoti interesants augājs ar kreimulēm, dažām neredzētām ziemeļu orhidejām. Vēlāk, kad uzlabojās laiks, atradu virkni arktisko vaboļu sugu, kas nav sastopamas pie mums.
Kādu dienu nolēmām nofraktēt kuģīti un iebraukt pamakšķerēt Baltās jūras mencas. Norunātajā laikā ieradāmies kuģu piestātnē, sasveicinājāmies ar kuģa kapteini un bez garas filozofēšanas ar nelielo zvejnieku kuģīti devāmies jūrā. Šķita, ka viļņi nebija lieli, taču kuģītis šūpojās kā šūpoles. Vienu brīdi iezagās nelielas bailes, ka var piemesties jūras slimība. Taču visai drīz mēs bijām virs mencu vietām. Mums paveicās! Pa ceļam vairākas reizes redzējām baltvaļus. Skaisti milzeņi! Baltie vaļi Baltajā jūrā!
Ilgi nesanāca priecāties, jo kuģītis apstājās. Mums katram iedeva pa nelielam dēļa gabalam, uz kura bija uztīta līdz šim neredzēti resna aukla, lieli svina gabali un piesieti vairāki kārtīgi āķi, uz kuriem uzmaucām iepriekš sagrieztus zivs gaļas gabaliņus. Mencas ir dziļūdens zivis, tāpēc nācās labu laiku gaidīt, kamēr ēsma nogrima padsmit metru dziļumā. Tad vajadzēja piecirst un, sajūtot, ka galā kaut kas dauzās, vilkt pieķērušos zivi ārā. Baltās jūras mencas nav lielas, taču spēcīgas. Velkot ārā, tās turas pretī un ļauj makšķerniekam izbaudīt zvejas procesu. Todien cope bija laba - tik met ēsmu jūrā aiz kuģa borta, pagaidi, kamēr nogrimst, un velc zivi ārā. Taču zivis nebija lielas, proti, 25-30 cm garas. Baltās jūras mencas aug ļoti lēni, un tikai vecākie eksemplāri sasniedz pusmetra garumu.
Bez iepriekšējas sarunāšanas viens metiens sanāca sinhroni ar blakus stāvošo kolēģi. Arī ēsmu iemetām ļoti tuvu viens otram. Ka tik auklas nesapinās, - noteicām viens otram. Abi reizē piecirtām, un auklas galā kaut kas sāka dauzīties daudz spēcīgāk nekā citas reizes. Abiem vienlaicīgi! Katrs mēģinājām vilkt, taču zivs turējās pretī. Šoreiz laikam gadījās kaut kas lielāks. Ar tīkliņu rokās klāt pienāca kapteinis. Ja gadījumā zivs būs liela, šis palīdzēs to dabūt pāri bortam uz klāja. Pēc ilgas cīņas ar lielajām zivīm, pirmā parādījās pie ūdens virsmas un... mums sagādāja dziļu vilšanos. Menca bija tikpat maza kā visas citas. Kas par brīnumiem? Kāpēc tik smagi gāja ārā no ūdens? Vēl lielāks pārsteigums bija, kad mencu sākām vilkt virs ūdens. Izrādījās, ka mums abiem ir pieķērusies viena un tā pati zivs! Viena menca uz diviem! Sanāca, ka mēs cīnījāmies ne ar mencu, bet viens ar otru! Lai arī beigās abiem bija vilšanās par kopīgi noķertās zivs lielumu, toties, cik pozitīvu emociju un cerību bija no zivs vilkšanas procesa! Bija, ko vēlāk atcerēties un stāstīt citiem.
Baltās jūras mencas ir nelielas. Prieks par noķerto pirmo mencu
Mūsu kuteris, ar kuru devāmies mencu zvejā, padots
Mūsu ekspedīcijas šoferis Aigars vismaz uz laiku kļuva par mencu makšķerēšanas kutera kapteini
Baltā jūra dienā nav balta
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru