Kādreiz pirmajā lauku prakses dienā Ilgās otrā kursa studenti rīkoja iesvētības pirmajam kursam. Tās bija dažādas jautras izdarības, kuras bija jāpiedzīvo ikvienam jauniņajam. Šad tad otrkursnieki sarunāja ar mani, lai es izvedu pirmo kursu nakts ekskursijā, bet šie ekskursijas laikā dažādās vietās tēlos dažādus meža zvērus, piemēram, sāks brīkšķināt zarus un rukšķēt kā mežacūka. Pirms nakts ekskursijas izrunājām scenāriju un izgājām maršrutu, lai, ejot garām, es zinātu, kas kurā vietā mūs sagaida. Ja es redzu, ka aiz šī līkuma tiks tēlotas mežacūkas, tad iepriekš es izstāstu kādu pabailīgu stāstu, kā pirms dažiem gadiem mēs ar studentiem dabūjām mukt no mežacūkām ar sivēniem, ka tieši šeit tās visbiežāk guļ, un, ja jūt, ka tās grasās uzbrukt, ātri jārāpjas kokos... Tādās reizēs parasti visi kļūst bailīgāki un ejot ciešāk saspiežas viens pie otra.
Toreiz Ilgās bija atbraukuši divi zviedru biologi. Viens no viņiem pētīja ugunskrupjus, otrs - augus. Izstāstīju viņiem par studentu iesvētīšanas nakts aktivitāti, un viņi labprāt pieteicās piedalīties katrs ar savu aktivitāti. Viens no viņiem pieteicās uzrāpties eglē un atdarināt lūša skaņas, bet otram lieliski padevās attēlot stirnu buka riešanu, tāpēc viņš piedāvāja atdarināt stirnu buku. Parasti iesvētīšanas ekskursijas maršruts bija trīs - četrus kilometrus garš un gāja pa apli. Tāpēc studenti izvietojās visā maršrutā ar lielām atstarpēm starp dažādu dzīvnieku atdarinātājiem. Tā, lai viss būtu pēc iespējas dabiskāk un studenti nesaprastu, ka tā ir iesvētīšana.
Kā parasti pirms ekskursijas es visus noinstruēju. Pastāstīju, kā jāuzvedas, ja gadījumā satiekam mežacūkas. Tad devāmies mežā. Protams, es ik pa laikam apstājos, un kādu minūti stāvējām klusu. Klausījāmies. Pēc kādiem simts metriem mežā bija pirmais slēpnis. Tur mūs gaidīja Kristofers, kurš bija sagatavojies eglē tēlot lūsi. Mēs tuvojāmies. Es izstāstīju par to, ka Ilgās ir sastopami vilki, lūši, šad tad arī kāds lācis ieklīst no Baltkrievijas. Ka vietējam iedzīvotājam Čugrovam, kas toreiz pieskatīja Ilgu pili, netālu esošajā pļavā kāds no plēsējiem pirms pāris gadiem nokoda teļu. Pienācis tuvāk pirmajai vietai, es speciāli kaut ko pateicu skaļāk, lai Kristofers saprastu, ka var sākt darboties. Kā parasti apstājāmies. Mežā klusums. Pēkšņi blakus takai virs galvām kāds sāka skrāpēt pa stumbru un izdot lūsim raksturīgas skaņas. Pat es sastingu. Tas viss likās tik dabiski! Taču šī grupiņa nebija ar pliku roku ņemama. Kas tas ir? Lūsis? Super, gribam redzēt! Kam ir lukturītis? - grupā sākās kņada. Pēkšņi viena no meitenēm izvilka lukturīti un sāka spīdināt egles virzienā. Kristofers tika atklāts uzreiz. Studenti satvēra viņu aiz kurpes un sāka vilkt nost no egles. Man šķita, ka tajā reizē baidītājs pats nobijās daudz vairāk nekā baidāmie. Īpaši tāpēc, ka nesaprata, ko latviski runājošie studenti grib no viņa. Protams, man nācās iejaukties un atzīties, ka tā bija viņu iesvētīšana, kas, pateicoties viņu uzstājībai un drosmei, toreiz izgāzās pilnībā. Nebija jēgas turpināt ekskursiju. Mēs bijām atmaskoti. Devāmies atpakaļ. Citi baidītāji pāris stundas nogaidījuši un labi pabarojuši odus, saprata, ka kaut kas nogāja greizi un atgriezās pilī. Beigās sanāca, ka pirmais kurss izrādījās veiklāks un iesvētīja otro! Biologu lauku praksēs gadās arī tā.
Ilgas naktī ir mistiskas. Pirms renovācijas
Pilnmēness nakts Ilgu parkā
Ilgu pils naktī. Pēc renovācijas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru