Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Meža sicista

Kādā ekskursijā pa Ilgu mežiem mēs ar studentiem sūnās iztraucējām mazu grauzēju, kas burtiski starp kājām it kā lecot šaudījās šurpu-turpu pa sūnām. Tā kā man ir izveidojusies profesionāla reakcija ļoti ātri strādāt ar entomoloģisko tīkliņu, es zibenīgi noreaģēju, un mazais grauzējs jau bija tīkliņā iekšā. Mums par lielu prieku, tā izrādījās meža sicista! Samērā rets un aizsargājams zvēriņš, kuram ir ļoti ātra vielu aprite. Tādējādi, lai nenomirtu bada nāvē vai no atdzišanas, tai bieži un regulāri ir jāēd. Bet pārtiek sicistas pārsvarā no kukaiņiem.

Ļoti uzmanīgi mēģināju mazo, šiverīgo dzīvnieciņu paņemt rokā. Izdevās! Ja tā būtu pele, tā noteikti uzreiz kostu, bet sicista vismaz man nekad nav iekodusi. Arī tajā reizē sicista neiekoda. Es ļāvu tai staigāt no rokas uz roku, un, man par brīnumu, sicista nomierinājās. Tā sēdēja uz plaukstas un sāka ar muti tīrīt pelēkbrūno kažociņu. Studenti viens pēc otra ķēra mežā mušas, vaboles, garkāju odus un deva mūsu sicistai tos apēst. Man uz rokas mūsu sicistai sākās īstas dzīres. Vienu pēc otra tā notiesāja studentu atnestos kukaiņus. Satvēra priekšējās ķepiņās atnesto kukaini un gardu muti notiesāja! Pēc kāda laika zvēriņš bija paēdis un bez vārdiem lika mums saprast, ka šī vairāk nevar...

Nu ko? Papriecājušies esam, tā kā laiks dzīvnieku laist brīvībā. Bet īsta nelaime! Sicistai sagribējās čučēt! Tā labsajūtā aizvēra acis un sāka čučēt uz siltās rokas. Žēl, bet mums bija jāiet tālāk, tāpēc piebaroto sicistu nolēmu nolikt atpakaļ sūnās. Jūs domājāt - mūsu jaunā draudzene noleca man no rokas un pazuda sūnās? Nē! Es pieliku roku pie sūnām un ļāvu zvēriņam doties brīvībā, taču reakcija negaidīta! Sicista pakustināja purniņu, kaut ko paostīja un nedomāja nemaz vairs kāpt lejā no rokas. Es pakustināju roku, lai dabūtu to nost, bet dzīvnieciņš rāpās atpakaļ. Nācās to nolikt piespiedu kārtā sūnās un doties prom. Paēdusī sicista nesaprata, kāpēc tai pēkšņi būtu jādodas prom no siltās rokas, taču samierinājusies tomēr ielīda sūnās. Mēs aizgājām.