Jau vairāk kā nedēļu dzīvojām Burejas rezervāta kordonā Strelka. Kordons bija izveidots retā taigas mežā pašā Burejas upes krastā. Tas tāpēc, lai rezervāta inspektors, kas visu vasaru dežūrē kordonā, varētu redzēt ikvienu, kas ar laivām dodas rezervāta virzienā. Maluzvejnieku, malumednieku un nelegālo zelta meklētāju šeit netrūkst.
Kordonā ir uzceltas vairākas guļbaļķu ēkas: lielā māja, kur dzīvo inspektors, mazāka viesu nakšņošanas mājiņa, pirts, tualete... Viss kā nākas. Pat kartupeļu un diļļu dobe ir! Kordonu iecienījuši arī daži burunduki - nelieli vāverēm līdzīgi zvēriņi ar tumšu brūnpelēku mugurpusi, gaišāku ķermeņa apakšpusi un baltu, garenisku joslu, kas no abām pusēm robežojas ar tumšu svītru. Pēc izskata burunduki ir ļoti mīlīgi dzīvnieciņi. Tie ir ārkārtīgi ziņkārīgi un drošsirdīgi. Pavērojot to uzvedību, liekas, ka burunduki ir īsti taigas jautrīši.
Nedēļas laikā mēs bijām pieradinājuši dažus burundukus tik ļoti, ka tie īpaši nemuka no mums. Drīzāk kaitināja, uzlecot uz mantām, malkas vai mežmalas soliņa. Šad tad no gājiena pa taigu mēs atnesām klājeniskā ciedra čiekurus, nolikām uz celma un no neliela attāluma vērojām burundukus. Tā bija vesela izrāde, kā burunduki, pārvarēdami bailes, lavījās klāt kārotajam čiekuram. Dažreiz tie nočiepa pa kādam neuzmanīgāk noliktas maizes gabalam. Viņus interesēja viss. Un garšoja, šķiet, arī viss, kas bija mūsu pārtikas krājumos.
Kādu dienu es paliku turpat kordona apkārtnē zem sūnām meklēt ķīļgalvju ģints skrejvaboles. Vienu turienes sugu man vajadzēja ievākt lielākā skaitā kādam pētījumam. Ķīļgalvji ir piecus līdz astoņus milimetrus garas, metāliski spīdīgas skrejvaboles ar lielām puslodveida uz sāniem izbīdītām acīm un vismaz pieciem gareniskiem, labi saskatāmiem ķīļiem uz pieres. No tā cēlies šo vaboļu latviskais nosaukums. Tie dzīvo starp sūnām un retu augāju, kur barojas ar lēcastēm jeb kolembolām. Vajadzīgās vabolītes bija, taču ne tik daudz, cik es gribēju. Gluži kā mežacūka es rušināju un plēsu sūnas, tās purināju un mēģināju ieraudzīt man nepieciešamās sugas. Netālu manas izdarības ziņkārīgi vēroja viens no mūsu burundukiem. Pieskrien tuvāk, pašēž, saslējies uz pakaļkājām, tad aizskrien līdz kritalai, uzlec uz tās, tur pačubinās, tad parāpjas pa kādu baltegles stumbru un lielām acīm vēro notiekošo. Likās, ka dzīvnieciņu notiekošais tik ļoti interesēja, ka brīžiem tas zaudēja jebkādu modrību un nēsājās ap mani. Pa sūnām es rāpoju četrrāpus un īpaši nepievērsu ziņkārīgajam burundukam savu uzmanību. Vienā mirklī pilnīgi negaidot es sajutu nelielu triecienu pa muguru. Kas tas? - nodomāju es. Nepaspējis apjaust notikušo, sajutu kustību. Es saslējos, taču tajā pat mirklī izjutu nelielu skrāpējienu ar smalkajiem nadziņiem, un atspēries burunduks jau bija uz baltegles stumbra. Ak, nebēdnieks tāds! Saņēmies drosmi, burunduks uzleca man uz muguras, kādu sekundi pasēdēja un projām! Jautrītis tāds! Savu panāca - mani pārsteidza un savu ziņkārību apmierināja.
Dažas dienas vēlāk, ejot pa taku, mūsu burunduks vēlreiz nolēma mani pārsteigt nesagatavotu. No slēpņa aiz kārtējās baltegles it kā rotaļādamies tas pēkšņi uzleca man uz kājas un atspēries aizleca tālāk pamežā. Pēkšņais burunduka lēciens bija ļoti negaidīts, tāpēc es pārsteigumā nedaudz salecos, taču turpināju ceļu. Lai arī burunduks ir neliels zvēriņš, dūša tam liela kā tīģerim.
Burunduki vienmēr interesējās par to, ko mēs darījām ar ievākto materiālu
Burejas upes krastā izvietotais rezervāta kordons
Apstrādājam ievākto materiālu
Burejas krastā pie kordona "Strelka"
Ekspedīcijas kopbilde kordonā "Strelka"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru