Rezervāts "Tigrovaja balka" atrodas Vahšas upes ielejā uz Tadžikistānas un Afganistānas robežas. Tur milzīgā platībā aug specifiski tuksnešu krūmi - tugāji. Starp tiem izretinātas birzis veido ļoti savdabīgi tuksnešos augoši koki - turangas. Kaut kas līdzīgs pie mums augošajām papelēm, tikai turangām ir ļoti blīvas un stingras lapas, uz kurām var pat mierīgi rakstīt ar flomāsteru kā uz kartonveidīga papīra. Daudzas turangas ir vecas un dobumainas. To dobumos ligzdo zaļās vārnas. Daudz zaļo vārnu! Rezervātā "Tigrovaja balka" tās es redzēju gandrīz katras turangas zaros, turklāt ne vienu vien pāri. Šajā rezervātā ir viens no lielākajiem indīgo čūsku daudzumiem, pārrēķinot uz vienu kvadrātmetru. Gandrīz visas ir cilvēkam nāvējoši indīgas: gjurzas, kobras, efas u.c. Šis rezervāts tika izveidots, lai aizsargātu pēdējo turānas tīģera populāciju un unikālo tugāju ekosistēmu. Nu jau daudzus gadu desmitus tiek uzskatīts, ka turānas tīģeris pasaulē ir izzudis, taču tugāji ar savu unikālo floru un faunu, pateicoties stingrai aizsardzībai, ir saglabājušies.
Kopā ar rezervāta direktoru iekāpām apvidus mašīnā un pa rezervāta vārtiem devāmies tugāju plašumos. Mašīnā līdzi direktoram vienmēr ir šautene. Ne jau tāpēc, ka var uzbrukt kāds zvērs, bet gan tāpēc, ka ceļā var pagadīties kāds malumednieks, kurš, ieraugot rezervāta darbiniekus, visdrīzāk, šaus pretī. Tāpēc uzturēšanās rezervātā nav drošs pasākums. Visai neomulīgi bija vērot arī upes otrā krastā kalnos izvietotos robežsargu torņus. Ej nu sazini, kas stāv tornī un kādi viņam nodomi! Kopumā šajā vietā robežpārkāpēju maz, jo visi zina, ka rezervāts tiek ļoti stingri apsargāts. Piestājām pie minerālūdens avota, kas kā neliela upe starp trīsmetrīgajām tugāju un niedru audzēm plūda uz netālu esošo ezeriņu. Ūdens bija tik silts un dzidrs, ka pusotra metra dziļumā varēja redzēt katru smilšu graudiņu. Direktors teica, ka nopeldēsimies.
Ārā ēnā todien bija plus piecdesmit grādi karsts. Mans organisms bija pusizkusušā stāvoklī. Kā parasti siltajās zemēs es visbiežāk pārvietojos savās ādas klikatās. Kāpjot no mašīnas, es novilku klikatas un savu baso kāju liku smalkajās, dzeltenbaltajās tugāju smiltīs. Salecos! Tās bija iekarsušas kā panna uz plīts! Jā! Direktora ideja piestāt un nopeldēties bija īstajā laikā! Pelde siltajā un kristāldzidrajā minerālūdenī bija kaut kas nedaudz no paradīzes. Pēkšņi iztraucēta no niedrēm izlīda un garām aizpeldēja apmēram pusotru metru gara, slaida čūska. Tas bija saldūdens zalktis. Neindīga, - nomierināja direktors. Pēc peldēšanās ieraudzīju kādu man nepazīstamu ziedošu krūmu. Nolēmu pieiet uz ziediem pameklēt vaboles. Direktors neļāva. Šeit pie strauta zem krūma no saules svelmes visdrīzāk ir paslēpusies kāda gjurza. Nedaudz tālāk būs vēl šādi krūmi. Tur drošāk.
Pa ceļam vienā vietā piestājām, lai apskatītos indīgā zirnekļa tarantula alas. Tie bija tādi vertikāli caurumi zemē, kuros savus upurus, galvenokārt lielās skudras, gaidīja indīgie plēsoņas. Vēl nedaudz tālāk, turangu ēnā, uz zemes gulēja satrūdējis, dobumains turangas baļķa gabals. Gribi redzēt? - jautāja direktors. Tur, zem celma, alā dienu parasti pavada viena no daudzajām tugājos mītošajām kobrām, - viņš turpināja. Pacēlis celmu, viņš parādīja man alu, kurā tiešām redzējās brūnganas čūskas sāna fragments. Čūsku netraucējām. Ar kobrām labāk būt piesardzīgiem.
Pēc laiciņa mēs piestājām milzīgu turangu audzē pie tapčana, tradicionālas galdam līdzīgas platformas, uz kuras ēd un atpūšas tadžiki. Gar malām mīksti, ar kokvilnu pildīti matracīši, bet vidū vaskadrāna, uz kuras salikti trauki ar ēdamo. Pirms ēšanas tadžiki parasti noskaita īsu lūgšanu un tikai tad sāk mielastu. Pirmais, ko es sagribēju, bija milzīgi, aromātiski vietējie tomāti - bērnības garša! Uz galda es meklēju sāli, taču neatradu. Direktors, sapratis manas vēlmes, iedeva nazi un teica, lai es pieeju pie blakus augošās turangas nozāģētā zara un ar nazi nokasu sāli. Man tas bija kaut kas jauns! No kādreiz nozāģētā turangas zara tiešām varēja nokasīt rozīgi pelēcīgus sāls kristālus! Kā tas var būt? Koks no savas koksnes izdala parasto vārāmo sāli. Mūsu apstākļos koks no sāls var aiziet bojā, bet šeit, tuksnesī, tas pats izdala vārāmo sāli. Kaut kas neredzēts un līdz šim nelasīts! Cik pārsteigumiem bagāta ir mūsu daba! Katru dienu tu vari ieraudzīt vai uzzināt ko jaunu! Un iedomājieties, kāda labsajūta - tu sēdi uz tapčana turangu ēnā, ēd supersmaržīgu tomātu ar turpat no turangas nokasītu dažādām vērtīgām minerālvielām bagātu sāli! Tas ir jāpiedzīvo un jāizbauda!
Turangas koks ar nolauztu zaru, no kura izdalās sāls
Vārāmā sāls izdalās no turangas celma
Turangu mežs
Unikālie tugāji dabas rezervātā "Tigrovaja balka"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru