Vaboļpētnieka piedzīvojumi: Dzidros ūdeņos velns var paraut

Deviņdesmitajos gados Riču ezerā, kas ir robežezers, vēl nebija skaidri iezīmēta Latvijas robeža, un es ar studentiem laivā šad tad braucu uz tagadējā Baltkrievijas teritorijā esošajām divām lielākajām ezera salām, kas kā lieli kupri bija noaugušas ar liepām un citiem lapu kokiem. Mēs pētījām vaboles, kas dzīvoja uz salām. Riču ezers pēc savas būtības ir mežezers, no visām pusēm noaudzis ar skaistiem, cilvēka maz ietekmētiem mežiem. Latvijas pusē ap ezeru atrodas dabas parks "Silene", bet Baltkrievijas pusē - dabas liegums. Tādēļ ezerūdeņi ir tīri un dzidri. Ūdens dzidrība ir ap seši metri. Tas nozīmē, ka praktiski sešu metru dziļumā var saskatīt ezera dibenu.

Arī tajā dienā es ar diviem biologu studentiem Aigaru un Guntaru atpūtas bāzē "Jantarnaja" sarunājām laivu un devāmies līdz Riču ezeram. Pirms niedru zonas apstājāmies, lai papētītu ezera dzīles. Ieskatījušies ūdenī, skaidri redzējām ar ūdens sūnām un hārām (aļģēm) noaugušo ezera dibenu un dažus paprāvus asarus, kas nesteidzīgi peldēja un pētīja apkārtni, vai nav kāda neuzmanīgāka zivs vai kukaiņu kāpurs, ko notiesāt pusdienās. Tuvāk niedrēm ezera dibenā parādījās vairākas zarainu sūkļu kolonijas un daži lielāki akmeņi. Izdomājām, ka man jāizkāpj uz kāda no lielākajiem akmeņiem un jāpaņem uz Ilgām nedaudz sūkļi, lai varētu parādīt citiem studentiem. Lai gan likās, ka ezera dibens turpat vien bija, drošībai no džinsu kabatas izņēmu pasi un kāpu no laivas ārā. Kā tādās reizēs mēdz būt, viss notika zibenīgi, un, kā teica laivā palikušie studenti, es vienkārši pazudu zem ūdens. Pēc tam, protams, es izpeldēju, taču bez sūkļiem rokā. Galvenais bija izpeldēt, nevis domāt, kā dabūt ezera dibenā esošās šo dzīvnieku kolonijas. Slapjās drēbes nebija šķērslis ezera salu izstaigāšanai, ko mēs arī izdarījām, taču tā bija laba pieredze turpmākajai dzīvei. Tautā runā, ka klusos ūdeņos velni dzīvo, taču manā gadījumā sanāca, ka dzidros ūdeņos velns var paraut... Dzīvē daudzas atklāsmes nāk ar pieredzi.