Grīņu rezervātā man negadās bieži iebraukt vabolēs. Taču toreiz mēs devāmies ekspedīcijā gar Baltijas jūras rietumu krastu. Bijām Užavā, Jūrkalnē. Piestājām pie Akmeņraga un nolēmām iebraukt arī Grīņu rezervātā. Fikso ideju saskaņojām ar Slīteres Nacionālā parka administrāciju un pa nelielu meža ceļu devāmies rezervātā iekšā. Mežs nebija vecs, taču man izdevās noķert pāris samērā retas koksngraužu sugas. Tā kā vīgriezes vēl neziedēja un īpaši daudz citu ziedošu augu neredzējām, uz kuriem varētu meklēt vaboles, mums nācās iztikt ar ziedošajām madarām un pēterenēm, uz kuru ziediem barojās galvenokārt visur bieži sastopamas koksngraužu sugas. Tas galīgi nepriecēja.
Izgājis mežmalā, arī neko prātīgu neredzēju. Ziedošs dadzis, dažas pēterenes, zālē mazliet madaras. Manu uzmanību piesaistīja stirnu buka nobadīts apmēram pusotru metru garš, kalstošs ozoliņš. Piegājis klāt, uz tā lapas es pamanīju vienu šaurspārnkrāšņvaboli. Tā kā bija saulains laiks, nedrīkstēja vaboli izbaidīt, jo tad tā aizlidos. Lai arī kura suga tā būtu, visas uz ozoliem dzīvojošās Latvijā ir pietiekami reti sastopamas. Tas nozīmē - to noteikti vajadzēja noķert. Varbūt rezervātam jauna suga? - nodomāju es. Grīņu vaboles nav labi izpētītas. Katrs jauns atradums ir svarīgs, lai mēs labāk izzinātu rezervāta faunu.
Tā nebija mana diena. Vai mans koši sarkanais T-krekls, vai arī neuzmanīgā pietuvošanās iztraucēja vaboli. Tā neaizlidoja projām, bet nokrita zālē. Daudzas vaboles tā dara. Briesmu gadījumā vai nu strauji aizlido, vai pievelk kājas un iekrīt zālē. Nu ko? Izredžu maz, taču jāmēģina pameklēt tajā vietā, kur vabole iekrita. Apakšā auga vairāki meža zemeņu krūmi ar lielām un sulīgi sarkanām ogām (pareizāk - augļiem). Kā jau rezervātā. Neviens nebija nolasījis. Uzmanīgi skatoties starp augiem vaboli, es noplūcu un apēdu dažas zemenes. Saldas un aromātiskas. Nokritušo vaboli pagaidām nemanīju, tāpēc sniedzos pēc citām ogām. Pašķīris zāli, ieraudzīju tik zināmo zig-zag ornamentu. Ak, Dievs! Zālē zem zemenēm gulēja odze! Es parāvu atpakaļ roku un piecēlos. Kājās kā parasti klikatas. Zābakus tik siltā laikā negribējās vilkt, tie palika mašīnā. Toties pa zāli es bridu bez jebkādas piesardzības. Nedaudz tālāk satrūdējušā zaru kaudzē es ieraudzīju čūskas ādu. Skaidrs, kāpēc man odze nekoda. Tikko bija nomainījusi ādu. Kārtējo reizi nodomāju, ka nepazīstamās vietās dabā jābūt piesardzīgākam.
Meža zemenes kopauglis
Zied meža zemenes
Odze
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru