Marta beigas. Silta un saulaina diena. Tādā laikā negribas sēdēt telpās, bet gribas dabā baudīt jauko laiku. Paņēmu entomoloģisko tīkliņu, trauciņus atrastajām vabolēm, iekāpu mašīnā un devos uz Dunavas - Tadenavas mežiem. Agri pavasarī var atrast daudzas vaboļu sugas, kas vēlāk vairāk nebūs dabūjamas. Starp agrajiem pavasarmīļiem ir vairākas Cardiophorus ģints sprakšķu sugas. Šīm vabolēm ir sirdsveida formas vairodziņš, tāpēc latīņu valodā tām ir šāds nosaukums, kas radies no sirds nosaukuma grieķu valodā - cardia. Šīs vaboles parasti ir sastopamas labi iesilstošās sausās priežu mežmalās zemsedzē un uz augiem. Dunavas mežos piemērotu vietu ir daudz, taču tajā dienā tā īsti neveicās. Iespējams, vēl bija nedaudz par agru.
Aplūkodams kārtējo piemēroto mežmalu, uz ciņa ieraudzīju, saritinājušos aplī, pilnīgi melnu odzi. Kā nekustīgs asins-putraimu desas ripulis, burtiski pie kājām tā mierīgi sildījās saulē un galīgi nereaģēja uz manu pienākšanu.
Odzi var viegli atpazīt pēc izteikti trapecveida galvas ar paplašinājumu indes dziedzeru rajonā un pēc vertikālām, šaurām acu zīlītēm. Kurš tur uztraukumā mēģinās skatīties odzei acīs?! Labāk pakāpties kādu soli tālāk un drošā attālumā pavērot mūsu reģiona vienīgo indīgo rāpuli. Parasti čūskas sajūt cilvēka soļus kā zemes vibrācijas un mēģina pazust no mūsu redzeslauka. Iespējams, šī odze bija tikko izlīdusi no savas ziemošanas vietas, un saules siltums tai bija svarīgāks par drošību. Tā kā reti izdodas redzēt tik mierīgu čūsku, no kabatas izvilku mobilo telefonu, pieliecos un visādos rakursos sāku to bildēt. Sanāca fantastiski labas bildes! Pirms atvadīšanās no odzes nolēmu nobildēt vēl dažus tuvplānus un pieliku mobilo telefonu tuvāk odzes galvai. Izskatījās, ka odze bija pilnīgi vienaldzīga pret to, kas notiek pārdesmit centimetru attālumā. Bildē cik gribi, tikai ļauj man gozēties saulē! Un pēkšņi - zibenīgs trieciens pa mobilo telefonu! Tas bija tik negaidīti! Es instinktīvi palecos, nē, kā atsperes izšauts, lecu uz augšu! Droši vien, ja būtu olimpiskās spēles augstlekšanā no tupus pozīcijas, es noteikti tajā reizē kvalificētos dalībai sacensībās. Es nezinu, kā man tas izdevās, bet organisms pats rīkojās, pirms smadzenes racionāli aptvēra situāciju. Par laimi, odze trāpīja pa mobilo, nevis pa kādu no rokām. Pēc ziemošanas indes dziedzeri bija pilni ar indi, un diez cik patīkams šis kodiens man nebūtu.
Pēc neveiksmīgā uzbrukuma odze šņākdama aizlocījās un nozuda sūnās. Odze paliek odze! Pat šķietami mierīga tā seko katrai tavai kustībai. Ja tu pietuvosies pārāk tuvu, odze reaģēs un aizsargās sevi. Dabā katram organismam ir svarīgas tā drošības robežas. Tās pārkāpjot, par mūsu bezkaunību mēs riskējam saņemt tādu reakciju, kādu konkrētās sugas īpatnis pašaizsardzības nolūkos spēj izdarīt. Tāpēc šajā gadījumā es biju pats vainīgs. Pārāk tuvu sagribēju nobildēt čūsku.
Tā pati odze
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru